Kā spīganu maldugunis bāra pustumsā zibināja krāsainas elektriskās spuldzes, un laikam jau tieši tās sagūstīja Romāna prātu. Lai arī telpā drūzmējās pūlis izslāpušo, atkāpties vairs negribējās. Atradis brīvu vietu pie bāra letes, Romāns noņēma kaklasaiti – nu varēja arī nedaudz atslābināties.
Aiz letes, graciozi kustēdamās mūzikas ritmā, kā rotaļājoties ar glāzēm, salmiņiem un ledus gabaliņiem, saimniekoja smalka auguma, plastiska melnmate. “Dieviete!” – klusi iesvilpjoties, nočukstēja Romāns un kā apburts lūkojās uz skaisto oficianti.
Miniatūrā, melnīgsnējā meitene līgani kā japāņu geiša jau nemanāmi slīdēja starp galdiņiem, laipni uzsmaidīja apmeklētājiem un izskatījās kā pasakaina lelle. Viņas acis nebēdīgi dzirkstīja, un smiekli kairi vilināja iesaistīties sarunās. Ap viņu nepārtraukti drūzmējās dažāda vecuma vīrieši, cenzdamies viens otru pārspēt asprātībās.
Romāns juta, ka ne mirkli vairs nespēja novērst acis no jaunās sievietes – katra viņas kustība valdzināja. Īsu mirkli abu skatieniem sastopoties, viņš saprata, ka, līdzīgi citiem, ir gatavs ļauties dzelmainajam atvaram.
Tovakar viņš pat iedomāties nespēja, ka gadu vēlāk nolādēs šo dienu.
* * *
“Es un iemīlējies?”- nepārtraukti grozoties gultā, brīnījās Romāns. Līdz šim viņš augstu vērtēja savu apdomību un tālredzību un reti kad mēdza pieņemt vieglprātīgus lēmumus. Ievērojamā dzīves pieredze līdz šim viņu bija atturējusi no neprognozējamām avantūrām.
Tomēr, lai arī kā veselais saprāts iebilda, atlikušo nakts daļu viņš nespēja aizmigt – prātā joprojām virmoja gaismas aplī dejojošā svešiniece.
Rītam austot, bāra kaislības prātu tomēr bija nogurdinājušas, un viņam beidzot izdevās iemigt. Bet, šķiet, jau pēc mirkļa, no saldajiem sapņiem mosties aicināja realitāte sievas balsī:
– Mosties, dārgais! Nokavēsi darbu.
Virtuvē, pie brokastu galda sasveicinājies ar meitām, Romāns centās sevi uzmundrināt ar tasīti stipras kafijas. Galvā kā veseri joprojām dunēja bāra smagie basi – bum – bum – bum. Pārmijis dažus vārdus par sekmēm skolā, par gaidāmo izlaidumu un piektās klases plānoto ekskursiju, viņš nevaļīgi atvadījās.
Ieradies darbā, kā pirmo un pašu neatliekamāko Romāns sekretārei palūdza atcelt visas plānotās tikšanās, – negulētā nakts joprojām turēja žņaugu ap pieri un neglābjami bija noslāpējusi visas komunikācijas spējas. Kā vatē ietītas snauda arī domas par bāra svešinieci. Varbūt tas bijis tikai sapnis?
Atvēris labi noslēptā bāriņa durvis, Romāns izvilka “pirmo palīdzību” – iesākto viskija pudeli. Jau drīz vien viņam sāka likties, ka glāzes dibenā atspīd svešinieces aicinošais skatiens.
– Vājprāts! – viņš purināja galvu. – Kas tā par apsēstību! Manos gados!
* * *
Lai arī kā Romāna saprāts pretojās pēkšņi uzliesmojušai kaislībai, vakarā kājas pašas no sevis viņu atkal aiznesa uz bāru. Tumšmatainā skaistule joprojām atradās aiz letes un jautri čalodama jauca kokteiļus. Tātad – tas tomēr nebija sapnis.
Uztraukumā drebošu balsi Romāns pasūtīja degvīnu. Šķelmīgi noplivinājusi garās skropstas, laipni uzsmaidījusi, oficiante nekavējoties izpildīja klienta pasūtījumu.
Noliekot viņa priekšā glāzi un uzkodas, jaunā sieviete it kā nejauši pieskārās Romāna rokai. Vai tas varētu būt aicinājums iepazīties tuvāk? Tikko sadzirdami nočukstējusi: “Danuta”, viņa pazuda bāra dziļumā.
Danuta…
Atbalstījis zodu plaukstās, Romāns kā apburts visu nakti vēroja jauno paziņu. Ko viņa ar to bija domājusi? Vai, atklāti flirtēdama ar visiem bāra apmeklētājiem, viņa tā iepazīstas ar visiem?
Izstrādātām kustībām mainot pelnutraukus, Danuta pietuvojās Romānam tik tuvu, ka viņš acumirklī jutās sievietes parfīma ieskauts – uzvējoja kaut kas tik sen neizjusti intīms… Ar līganu rokas kustību piebīdījusi Romānam tuvāk krāsainu salveti, Danuta attālinājās. Telefona numurs… Vai viņa būtu izvēlējusies Romānu?
Patīkami satraukts, viņš ievadīja Danutas numuru sava tālruņa katalogā un pasmaidīja. Rīt…
* * *
– Sveika, Danuta! Nepamodināju? – ērti ieslīdzis biroja krēslā, ieelpojis stiprās kafijas smaržu, viņš jautāja nākamajā rītā. – Es vēlētos tevi satikt. Kur tas būtu iespējams?
– Bārā. Esmu tur katru nakti, gandrīz līdz rītam, pats zini,- Danuta koķeti paskaidroja, vēl kaprīzi piebilzdama: – Pa dienu nav spēka vēl kaut kur klīst.
– Es noteikti būšu. Līdz vakaram!
Kā jauns puika priecīgi saberzējis plaukstas, Romāns pieglauda sirmot sākušos matus – kopš šī brīža viņa dzīve pieņems citus apgriezienus!
* * *
Tagad pēc darba viņš brauca mājās, pārģērbās, vakariņoja, un tad, aizmirsis par visu uz pasaules, steidzās pie savas dievietes. Nu jau viņš zināja, ka Danuta ir viesstrādniece no Polijas. Bāra īpašnieks reiz internetā ieraudzījis viņas foto un uzaicinājis jauno sievieti strādāt šeit. Izkaulējusi no Gvido labu atalgojumu, Danuta daudz nedomājot bija ieradusies Latvijā.
Viņas uzmanība jau pašā sākumā Romānam izmaksāja dārgi – ar tukšu glāzi bārā sēdēt neviens neļāva. Gribējās arī savu iemīļoto sievieti pārsteigt ar ziediem vai kādu mazu dāvaniņu…
Dāvanām sekoja dārgu restorānu un viesnīcu numuriņu apmeklējumi. Pieradusi pie Romāna uzmanības pierādījumiem, Danuta atļāvās arvien vairāk – nu viņai atradās brīvs laiks arī pēcpusdienās. Vēl joprojām tiekdamies būt nepārspējams vīrietis, Romāns viņu centās pārsteigt ar dažādu masāžu un SPA apmeklējumiem. Visai drīz tam sekoja kopīgas iepirkšanās ekskluzīvos veikalos. Šķiet, Romāna dzīvē pastāvēja tikai viens mērķis – “Viss manai dievietei!”
* * *
Kā tas notika, Romāns neprata izskaidrot, tikai, reiz ieskatījies savu kontu bilancē, viņš pamanīja, ka – dzīvo pāri savām iespējām. Pārsteigts par nez kur izkūpējušo naudu, viņš rūpīgi pārskatīja tēriņus.
Tikai tad Romāns attapās, ka ar katru nākamo reizi Danutas klātbūtne viņam izmaksājusi arvien vairāk. Nav brīnums, ka no mēneša izpeļņas tikpat kā nekas nebija palicis. Nu jau viņš tērēja ģimenes vajadzībām atvēlētos līdzekļus.
Tūlīt to pamanīja arī sieva, un nekavējoties sacēla trauksmi: kas notiek?! Kāpēc izsīkusi nauda ģimenes budžeta kontā? Kā tas noticis, ka vīra vajadzības pārsniegušas pieļaujamo normu?
Toreiz Romāns attaisnojās ar neparedzētiem izdevumiem birojā, un apsolīja nākamajā mēnesī izdevums saregulēt. Līdz šim viņa darījumi ritēja veiksmīgi un šaubu nebija, ka tā arī notiks.
* * *
Reiz, saguris pēc vētrainās nakts ar Danutu, žaketi un somu Romāns aizmirsa viesistabā. No rīta to tur atrada Rita. Daudz nedomājot, viņa metās pārmeklēt žaketes kabatas, – varbūt tur radīsies izskaidrojums vīra papildus izdevumiem…
Kā pirmais pie rokas gadījās Romāna kabatas tālrunis. Lai arī līdz šim Rita respektēja vīra neaizskaramo telpu, šoreiz prāts lika meklēt jebkādus izskaidrojumus.
Īsziņas. Nosūtītās.
“Mīļā, paldies par šo nakti! Es to neaizmirsīšu nekad!”
“Pasaule ir mainījusies, kopš tajā parādījies tu – mana mīla, mans prieks, mana dieviete.”
Ritas acīs sariesās asaras.
* * *
– Ko tu atkal izdomā? Kāda mīļākā? Kur tu ko tādu rāvi? Tu pati esi vainīga, ka rakņājies manā telefonā! – otrā rītā, steigdamies uz darbu, izmeta Romāns. – Nekā tāda nav! Tev ir paranoja!
Vairākas reizes dziļi ieelpojis un izelpojis, viņš iesēdās mašīnā, lai trauktos pie Danutas. Viņai nākamnedēļ beidzas uzturēšanās atļauja, kas nozīmē atgriešanos mājās. Romāns to nedrīkstēja pieļaut. Bez Danutas viņš vairs nespētu elpot.
Sievas greizsirdība? Par ko gan? Viņš taču netaisās pamest ģimeni. Ja izdotos Danutu pierunāt palikt, gan jau tad rastu rīkoties piesardzīgāk.
* * *
– Natiņ, es nevēlos, lai tu aizbrauc, – kaislīgi skaujot savu dievieti, čukstēja Romāns. – Man padomā ir kāds risinājums. Ja tu piekristu… Tu varētu apprecēties. Fiktīvi. Pazīstams advokāts palīdzētu noformēt tev pilsonību. Man pat ir padomā kāds izdevīgs „vīra” kandidāts.
– Es padomāšu, – koķeti pasmaidīja Danuta un ģērbjoties ieslidināja roku Romāna žaketes kabatā. Veikli izvilkusi no maka simts latu banknoti, noplivinājusi to mīļotajam gar acīm, viņa līksmi nočivināja:
– Smaržām!
Nevērīgi noskūpstījusi Romānu, viņa izdejoja pa durvīm.
* * *
Pāris nedēļas vēlāk Romāna noorganizētajā fiktīvo laulību ceremonijā līgava bija īsta un tērpta ekskluzīvā šifona kleitā. Lai arī jaunais līgavainis savu nākamo „sievu” ieraudzīja tikai īsu mirkli pirms došanās pie altāra, Romāns manīja, ka arī tam sirds sākusi straujāk pukstēt. Tāpēc, uzreiz pēc reģistrācijas samaksājis “jaunajam vīram” apsolīto summu, Romāns “nozaga” jauno sievu uz neatgriešanu.
Kāzu ceļojumā abi devās uz Danutas jauno mājvietu. Lai arī limuzīns laimīgo jaunlaulāto vizināja līkločiem, pa ceļam aplaistot ar šampanieša un rožu lietu, izrādījās, – tā atrodas pavisam tuvu.
Ēkā, kur atradās Romāna birojs, pirms laiciņa bija atbrīvojies kāds dzīvoklis. Jau tad Romāns bija aizdomājies par savu mīļoto un pasūtījis istabām remontu. Vēl nopircis greznu guļamistabas iekārtu, un nu savai mīļotajai kāzu dāvanā pasniedza dzīvokļa atslēgas.
– Mūsu mīlas ligzdiņa, – viņš čukstēja Danutai ausī, pārnesot mīļoto pār slieksni. – Ceru, tev patiks. Tavs jaunais dzīvoklis.
No šīs dienas Romāns uz darbu steidzās ar īpašu prieku. Rūpīgi pārdomājot dienas darbus, paspēt izdevās visu – gan pieskatīt padotos, gan dibināt jaunus kontaktus, gan regulāri tikties ar Danutu.
Nakšņoja gan mājās, lai lieku reizi nedusmotu sievu, kura vēl arvien kontrolēja katru viņa soli un mazākā nieka pēc spēja sarīkot scēnas. Rūpīgi apdomājis savas dubultās dzīves darbības trajektorijas, Romāns rūpējās, lai tās viena otrai netraucētu. Pagaidām viss ritēja kā plānots.
* * *
– Mīļais, es vēlētos mācīties, – pēc pāris mēnešiem paziņoja Danuta. – Tu taču atbalstīsi mani, jo pats saki, ka tev patīk gudras meitenes. Arī man ir jādomā par nākotni. Tu pats teici, ka tev nepatīk mana darba nakts režīms. Es vēlētos mācīties par tulku.
– Es tevi saprotu, bet – mācīšanās maksā ne mazu naudu, – Romāns domīgi bilda. – Es vēl līdz galam neesmu nomaksājis tavas mēbeles.
– Vai tad tu gribi, lai es visu mūžu strādāju par bārmeni? Jeb varbūt es varētu vispār nestrādāt? – Danuta mīļi piesēda Romānam uz ceļgaliem.
– Natiņ, tev ātri apniktu vienmuļā mājas dzīve. Un man šobrīd ir pāris nenomaksāti kredīti…
– Nu, re, tagad es redzu, kā tu mani patiesībā mīli,- viņa uzmeta lūpu un, ar troksni aizcirzdama durvis, vienā mirklī nozuda aiz tām.
(Turpmāk – vēl)
