(turpinās no 21.jūlija)
Todien Romānam neizdevās Danutu sazvanīt. Arī savā dzīvoklī viņa neatgriezās. Bārā flirtēja ar citiem vīriešiem, bet Romānam pat nepievērsa uzmanību.
Nākamajā dienā saslima abas jaunākās meitas, bet, pārņemts ar bažām par Danutu, Romāns šo ziņu pirmajā brīdī palaida gar ausīm. Sieva viņam, protams, sarīkoja pamatīgu skandālu, kā rezultātā Romāns meklēja sen aizmirstās sirdszāles.
Danuta viņu ignorēja trīs dienas. Pa to laiku Romāna iztēle jau bija pieņēmusi varenus apgriezienus: nomodā un sapņos viņš skatīja Danutu cita vīrieša apskāvienos. Visas viņa domas bija tikai pie mīļotās. Iesāktais projekts darbā buksēja…
Danutas ierašanās dzīvoklī pēc savām mantām vairāk gan bija iemesls, lai paskatītos, kā jūtas Romāns. Bez viņas… Varbūt pārdzīvo un ir gatavs salīgt?
Romāns izskatījās nomocīts un iztukšots. Apsārtušās acis liecināja par garajām bezmiega stundām un pārmērīgu alkohola lietošanu.
– Esmu ar mieru. Tu mācīsies. Naudu es dabūšu, – viņš solījās. – Tikai nepamet mani vienu.
* * *
Nākamajā dienā Romāns bankā noformēja vēl vienu kredītu un saņemto naudu ieskaitīja Danutas kontā. Viņa izskatījās patiesi laimīga.
Romāns cerēja, ka savas dievietes labā ir izdarījis visu.
Tomēr visai drīz, braucot garām auto veikalam, Danuta ieraudzīja savu sapņu auto – Porsche.
– Mīļais, ja tu man nenopirksi šo mašīnu, es aiziešu pie tava konkurenta, – Danuta neveiksmīgi pajokoja.
– Tu, ko?! Prāta esi jukusi, vai?! Tu maz zini, cik tā maksā?! – izsaucās Romāns.
– Zini.. tas mani nemaz neuztrauc. Pats zini, ka es vienmēr dabūju to, ko vēlos. Pie tam, ar jebkādām metodēm.
* * *
Dienu vēlāk klausulē atskanēja Ritas satracinātā balss:
– Romān! Kur mana mašīna?! Kā es aizvedīšu bērnus uz skolu?!
– Dārgā, tikai neuztraucies. Man šobrīd nācās to pārdot. Biznesam kritisks punkts, steidzīgi bija nepieciešama nauda. Bet tas ir īslaicīgi, es nokārt…
Viņš nepaspēja visu izteikt līdz galam, – sakāmo pārtrauca tālruņa īsie signāli.
Ar nemierīgu sirdi Romāns vakarā atgriezās mājās. Jau atverot durvis, radās sajūta, ka kaut kas nav tā kā parasti… Istabās valdīja nedzirdēts klusums.
Uz galda atstātā zīmīte lika saprast, ka Rita ar meitenēm aizbraukusi dzīvot pie vecākiem.
“Padzīvo viens. Līdz tam brīdim, kamēr iemācīsies domāt par savu ģimeni, nevis par savu padauzu.”
Kā tā? Viņš taču deva naudu! Vakarus pavadīja mājās pie televizora un nakšņoja blakus sievai! Par ko?
Jau pēc mirkļa Romāns mierinājumu meklēja pie Danutas.
– Sieva visu zina. Viņa mani pameta, – Romāns apjucis stāstīja. – Atbrauc.
– Nu un tad? Vai tāpēc jāskumst? – atsmēja Danuta. Iedarbinājusi jauno Porsche, viņa attālinājās tumsā.
* * *
Tajā vakarā Danuta esot redzēta bārā. Krietni iedzērusi, viņa esot dejojusi uz bāra letes. Tikpat iereibuši un vieglprātīgi apmeklētāji viņai aplaudējuši un piedāvājuši naudu.
Kad Romānam vairākās dienas neizdevās sazvanīt Danutu, viņš to atkal ieraudzīja bārā. Pats sēdēdams pustumsā, tālākajā kaktā, viņš vēroja, kā Danuta pie letes flirtē ar kādu labi situētu klientu. Ja konkrētāk – vienu no Romāna konkurentiem. Tikai kaklā sakāpušais kamols neļāva nevērīgi nostāties viņai blakus, apskaut un kā parasti mīļi sveicināt: “Sveika, mana Natiņa, mana dieviete!”
Bāru Danuta atstāja kopā ar savu jauno paziņu. Redzot to, Romāns juta, kā milzīgs nespēks viņu ietin necaurredzamā tumsā. Biezā un smagā.
Spiediens krūtīs atslāba tikai slimnīcā. Pieslēgts pie sistēmas un bezspēcīgi izstiepies slimnīcas gultā, Romāns nespēja pacelt roku, lai noslaucītu pār vaigu ritošās asaras.
* * *
Ilgi gan viņam tur neizdevās atgūties, jo jau nākamajā rītā pie gultas stāvēja Danuta, koķeti smaidīja un mudināja celties:
– Mīļais, jābrauc mājās! Nav ko šeit gulēt! Tu man esi vajadzīgs!
Īsu mirkli Romāna sirds tā kā iepukstējās straujāk, un rokas jau pašas sniedzās pretim mīļotajai sievietei, kad tā, šķelmīgi smaidot, pajautāja:
– Tu taču man aizdosi kādu simtnieku?
Apzinādamies, ka ir pilnīgi bezspēcīgs savas mīlestības priekšā, Romāns cēlās no gultas, lai jau pēc dažām minūtēm abi kopā atstātu slimnīcu.
– Natiņ, mana Natiņa… Ko tu ar mani esi izdarījusi? – Romāns čukstēja, vēlāk guļot blakus Danutai un ieelpojot mīļotās matu smaržu.
Viņš patiešām mīlēja šo sievieti. Līdz sirds dziļumiem. Tā, kā vēl nevienu līdz šim nebija mīlējis. Bet viņa tikai ļāva sevi mīlēt.
* * *
No rīta Romāns pamodās viens. Danutas blakus vairs nebija. Tāpat kā nebija arī viņa kredītkaršu…
Bankā viņam pateica, ka nauda no abiem kontiem izņemta pavisam nesen.
Pie durvīm kāds zvanīja. Cerēdams, ka tā varētu būt Danuta, Romāns pusskriešus metās pie durvīm.
Tā nebija Danuta. Un arī ne Rita, un ne meitas. Pat ne kāds no darba kolēģiem. Tiesu izpildītājs. Izrādās, sieva bija izlēmusi iesniegt prasību par laulības šķiršanu…
* * *
Ar Danutu viņi nejauši satikās pēc nedēļās pie Romāna biroja durvīm.
– Sveiks! Kā jūties? Iepazīsties, tas ir mans jaunais paziņa. Es pārceļos pie viņa. Gribētu no sava dzīvokļa paņemt pārējās mantas.
Stāvot uz abu kopējā dzīvokļa sliekšņa, Romāns vēroja, kā Danuta samet somā mantas – nevērīgi, un pat priecīgi.
– Neskumsti! Un nemeklē mani, – viņa vēl izmeta pār plecu, pēdējo reiz paskatoties, vai kaut kas nav palicis nepaņemts.
Ieķērusies elkonī jaunajam paziņam, apzeltītās augstpapēžu kurpes zibinot, Danuta neatskatīdamās attālinājās uz visiem laikiem.
* * *
Nu jau pagājuši vairāki gadi, bet miniatūrā graciozā būtne, kas tik ļoti līdzinājās pasakainai lellei, joprojām dzīvo Romāna atmiņās. Reižu pa reizei viņa joprojām koķeti smaida un kaislīgi piekļaujas Romāna sānam. Brīžiem viņam šķiet, ka sajūt Danutas auguma kvēli… Un viņš atkal un atkal izdzīvo katru kopā pavadīto mirkli.
Tā Romāns izvairās domāt par zaudēto ģimeni, naudu, māju un darbu. To vairs nav. Ir tikai nesamaksāti kredīti un tukšums dvēselē. Un atmiņas.
