Dzīve ir skaista…
Kopš vidusskola beigšanas pagājuši 52 gadi, un mēs tiekamies vēlreiz. Vai varbūt pēdējo? Viss, kas kādreiz sākas, arī beidzas – tāds ir dabas, visuma un arī Dieva likums. Šī atziņa gan mierina, gan satrauc kā viss nezināmais, un tāpēc katra diena jādzīvo kā pēdējo un sevi iepriecinot ar patīkamiem notikumiem un labām domām. Tieši tāpēc mēs, bijušie klasesbiedri, neskatoties ne uz ko, periodiski pulcējamies, gūstam jaunas atziņas, smeļamies gara spēkus. Dzīvē daudz esam pieredzējuši un pārdzīvojuši un paši esam dzīva vēsture: visus vienlīdz skāruši daudzi Latvijas politiskie un citi notikumi. Katram bijusi sava personīgā dzīve: izdevusies vai ne tik izdevusies. Tas gan atkarīgs no kāda skata punkta raugāmies – no optimistiskā vai pesimistiskā. No Latvijas trešās atmodas pagājuši gandrīz divdesmit gadi. Atmiņās glabājas spilgtākie notikumi: tie, kad vēlējāmies kaut vīzēs, bet brīvībā, vienmēr pacilājošā dziesmu un deju svētku gaisotne ik četrus gadus, cerību un vilšanās gadi, Latvijas 90 gadu svinības un lielā pacilātība iedegties par Latviju. Tad nāca nepareizo partiju gadi, treknie gadi, kā tos nosauca valsts trešā amatpersonas, tad trakās kredītu ņemšanas gadi un visbeidzot pingvīnu gadi. Tie pēdējie pieminētie mums liekas īpaši amizanti: paties`, kas nekaiš būt pingvīnam: jē! jē! (kā tanī vientiesīgajā saldumu reklāmā) Tauta aicināta saliedēties, saspiežot muguras kopā kā pingvīni un izturēt klimatiskās un finansiālās ķibeles.
Šoreiz ierodamies gandrīz vai visi reizē pie Ilzes, kas atguvusi sava tēva mantojumu divus namus, un tagad vecuma galā raujas vai pušu, lai namus saremontētu, pārbūvētu, izīrētu un atstātu mantojumā meitai un mazbērniem. Esam vēl paliela grupiņa, tātad izturīgie. Daži ierodas ar vilcienu no galvaspilsētas, citi ar savām mašīnām sapulcējušies pie nama vārtiem. Skatāmies viens uz otru, un, liekas, nav ne vainas: esam saposušies, smaidīgi, pacilāti un septiņdesmit gadi ar astītēm ir pensionāra galvenā bagātība. Ir mums skleroze, bet kas par to, ja tā pietuvojusies pamazām un esam pieraduši ar to rēķināties? Jūtamies kā tikai nesen būtu šķīrušies, kaut pagājuši gadi! Drīz sēžamies pie galda. Kā vēlāk izrādās, laikam bagātākais klases “stārs”, kā tagad saka, – Ilgvars to pilnībā sponsorējis: bagātīgā “Rimi” produkcija rosina apetīti. Neviltotā sajūsmā ķeramies klāt, uzlielot dāsno mielasta uzsaucēju. Vīrieši tradicionāli ieradušies ar dzēriena traukiem, galda vidū greznojas liela torte – mūsu kopīgi pasūtītā putukrējuma skaistule ar zemenēm. Ilgvars šoreiz ir ieradies viens, un mēs neko viņam nevaicājam. Kas bijis, tas bijis! Pietiek ar to, ko esam lasījuši žurnālā “Privātā Dzīve”, kur pirms dažiem gadiem bija nodrukāts Runču ģimenes portrets: meita Ilze – pazīstama aktrise ar savu ģimeni, un blakus Ilgvars Runcis, deputāts un politiķis, ar mazbērnu klēpī. Žurnālu atrādīt līdzi atvedusi Zeltīte, mūžīgā informācijas vācēja. Ilgvara kādas iepriekšējās tikšanās reizes gados jaunā pavadone žurnālā nebija pieminēta, tātad bijusi tikai kā epizode un visticamāk izklaides ,,zaķis.” Ilgus gadus – laikam pat trijās iepriekšējās Saeimās Ilgvars bijis deputāts un runas vīrs, vienu laiku nēsājis arī kādu svarīgāku portfeli. Viņš pa politiskās karjeras kāpnēm ir uzkāpis visaugstāk. Mūsu organizatoriskā aktīviste nu jau no skolas laikiem Ausmiņa ir saglabājusi iepriekšējās tikšanās aptaujas lapas, un var salīdzināt bijušās atziņas ar jaunām. Saka, ka visas nelaimes sākoties no salīdzināšanas. Vai šo gadu laikā esam ļoti mainījušies vai patreizējās domas sakrīt ar iepriekš pavēstīto? To arī pētām. Esmu atkal aptaujas lapu ,,pārraudzības komisijā”. Mēs esam pensionāri, bet puse vēl arī strādā. Tas nozīmē, ka pensijas nav lielas vai arī ierastais darbs kļuvis par atkarību un dzīvesveidu. Daudziem iegūtā profesija palīdzējusi nopelnīt dienišķo maizi, daži strādā nekvalificētu darbā par pastniekiem, bērnu aukļiem, muzeja uzraugiem, arī apkopējām. Ilze pati veic savu atgūto māju sētnieces pienākumus. Viens no mūsu klases tagad ir zemnieks, kas saimnieko nu jau lielsaimniecībā kopā ar dēla ģimeni. Vidēji katram no mums ir divi mazbērni un dažiem pieteikušies arī mazmazbērni. Kā vēsta aptauja, galveno šīs tikšanā mērķi esam nosaukuši: atmiņas, draudzību, sajust, ka vēl neesam tik veci, atcerēties, ka bijām arī jauni, uzzināt, kā veicies pārējiem, saņemt dopingu tālākajam dzīves ceļam, nezaudēt saikni. Ilgvars, kuru joprojām atpazīstu pēc rokraksta, ir vispesimistiskāk noskaņotais klasesbiedrs, kaut liktos – jābūt otrādi: viņš sakās esot pašreiz bez dzīves tālākās perspektīvas, neizjūtot pozitīvus pārdzīvojumus un viss, viņaprāt, politikā tiekot darīts tikai darīšanas un darba imitēšanas un personīgu ambīciju dēļ… Tanī pat laikā viņš atzīst, ka daudz ceļojis, ka saņem ik mēnesi vairākus tūkstošus algā, bet ir reālists un ilūzijas par nākotni un karjeru nelolo…Vēl Ilgvars piezīmējis, ka pēdējā laikā daudz dzerot un drīz būšot pēdējā stundiņa klāt… sašķobījusies laikam arī veselība. Varbūt viņš fleitē, kā tādās reizēs mēdz sacīt. Kaut gan – kāda jēga melot? Veselība daudziem vairs nav spoža, taču te slimības netiek pieminētas, katrs ar savu slimību sadzīvo un nesūdzas. Daudzu vaļasprieks ir darbošanās dārzā, rokdarbi lasīšana, interese par politiku, rūpes par mazbērniem. Apmēram puse vēlētos dzīvot tādu pat dzīvi vēlreiz. Visjaukākais likās tas, ka ceram vēl satikties un dzīvot līdz kapa malai pilnvērtīgu dzīvi, bet kāda kompānijas vecenīte par savu lielāko sapni atzinusi vēl kaut reizi uzdejot valsi. Jāpiezīmē, ka tieši tāpēc tikšanās gaitā noorganizējam dejas: pagrozāmies lēno melodiju ritmā, un, paties`, deju terapija ļoti palīdz dzīves harmonijas sajūtas izkopšanai. Kad septiņdesmitgadnieki dejo, liekas, pieklusis pat vējš! ,,Savāda vasara kādreiz bij’, ,,Mežrozīte”, ,,Sen tas bij’ pie Ventas ziedu laikā”…
Šo melodiju uzjundītās emocijas vēl ilgi dzīvos mūsu atmiņā, un kas par to, ja mugurā kādam iemetas krika, un deja jāpārtrauc pusē mazas aizdusas vai cita veselības traucējuma dēļ? Kad zināmo vecumu sasniegušajiem kaut kas iesāpas, tad jūtam, ka esam dzīvi… Mūsu kopā sanākšana, kā teiktu mazbērni, ir tikai tusiņš ar iedzeršanu un garšīgām uzkodām, tostiem, bet man liekas, ka tas ir kas vairāk. Vismaz es vēlos šinī reizē uzlādēt savas dzīves baterijas, lai tās tik ātri nenosēstos. Kas zina, varbūt tas arī izdosies? Jāizdodas! Visam pamatā taču ir labas emocijas!
Kad pēcpusdienas saule ielūkojas Ilzes piemājas skvēriņu, seko pārsteigums: ierodas mūsu dakteris Indulis Daudziņš, par kura personisko dzīvi kādā no tikšanās reizēm sajutām pastiprinātu interesi un pat šoku. Ir pagājis laiks, un tagad esam caur plašsaziņas līdzekļiem ne to vien par gejiem esam uzzinājuši. Praidi notiek arī Latvijā, pareizie ( normālie?) to laikā mētājas ar saviem ekskrementiem, guļas gājiena ceļā uz ielas ar reliģiskajiem atribūtiem uz krūtīm un tādējādi turpina paust personīgo nicinājumu. Indulis atbrauc ar spožu mersi un viens. Ziedi mājas saimniecei, atkal skan atkalredzēšanās sajūsma. Līdz ar Induļa ierašanos uzvirmo jauns pozitīvisma vilnis un jautrība. Viņš nav aizpildījis aptaujas lapu ne pagājušajā reizē, ne šoreiz un tāpēc uzstājam, lai pastāsta pats visu kā pie bikts. Viņš neliedzas. Izrādās pagājušajā reizē viņš mūs tikai izāzējis: neesot viņš nekāds gejs! Darbs sekspatologa amatā ļāvis pilnībā iejusties lomā un iznest mūs cauri. Ir nu gan aktieris! Pat savai skolas draudzenei Zeltītei, ar kuru īpaši komunicēja kādā no tikšanās reizēm, viņš arī melojis, izliekoties homoseksuāls! Ak, vecais āzis! Izrādās viņam ir gan sieva, arī ārste, gan divi dēli, bet Viesturs, toreiz priekšā stādītais kā dzīves draugs, bijis viņa rezidents. Abi esot nolēmuši iznest cauri klasesbiedru kompāniju. Un mēs noticējām! Indulis savā profesijā, redzams, ir korifejs un drīzumā iznākšot grāmata par homoseksuālismu un citām identitātes problēmām. Periodiski arī lasot lekcijas studentiem un tāpēc no tiem pielīpot dažādas ēverģēlības.
Piesēžos uz kādu brītiņu blakus Ilgvaram, tomēr saruna nevedas. Viņš palepojas ar mazdēliem, atrāda viņu fotogrāfijas, kā jau tas visiem vecvecākiem raksturīgi. Klases biedrs šoreiz ir nīgrs un izskatās kādu rūpju nomākts un noguris. Varbūt personīgās vai darba problēmas, viņš nevēlās atklāt. Man kļūst garlaicīgi runāties ar cilvēku, kurš izstaro negatīvu enerģiju un liekas ieciklējies kādās problēmās. Drīz viņš atstāj mūsu kompāniju: viņam pakaļ atbrauc dienesta spīdoša mašīna. ,,Darbs! Darbs un dažādas ziepes!” uz atvadām viņš nosaka, ,,Gan jau arī jūs tās valdības ziepes vistuvākajā laikā redzēsiet un lietosiet!” Mēs teiktajam nepiegriežam nekādu vērību, jo ir tik pierasti, ka gandrīz ar visu, ko dara valdība, tauta ir nemierā. Tāda ir tā latviešu daba – nekad valdībā neievēlam īstos cilvēkus.
Vēlā vakara stundā mēs šķiramies, vienbalsīgi nolemjot, ka dzīve ir skaista. To arī izvirzīsim par savas turpmāko dzīves gadu kredo.
