Inita Savicka
Pasaules kauss basketbolā ir noslēdzies. No cīņas par medaļām Latviju šķīra viens tālmetiens spēles beigās pret Vāciju. Pēc šī zaudējuma Latvijas izlase turpināja turnīru, uzvarot Itāliju un pamatīgi sagraujot kaimiņus – Lietuvu, izcīnot 5.vietu Pasaules kausa izcīņā. Latvijas izlases basketbolists Artūrs Žagars atdeva 17 rezultatīvas piespēles, kas ir jauns Pasaules kausa rekords. “Dzirkstele” sazinājās ar tiem mūsu basketbolistiem, kuru arī savulaik ir spēlējuši Latvijas basketbola izlasē, šobrīd treneriem, lai noskaidrotu, ko viņi domā par Latvijas izlases sniegumu Pasaules kausā.
Artūrs Brūniņš:
– Cenšos šīs spēles skatīties kā treneris, bet intriga spēles beigās ir tāda, ka vairāk jau esmu kā fans. Bet pēc tam izeju cauri spēlei un paanalizēju, bet būtībā kopējais secinājums – šī izlase parāda to, ko nozīmē treneris. Nevis vienkārši treneris basketbola ziņā, bet gan kā mentors, gan kā psihologs, jo viņš ir izmainījis spēlētājiem to mūsu latviešu mentalitāti, proti, ka mēs varam visu izdarīt un varam vinnēt jebkuru komandu. Un, ja tā padomā par sastāvu – tas mums ir bez četriem vadošajiem spēlētājiem, gandrīz bez pamata piecnieka, bet treneris ir izdarījis tā, ka katram komandā ir sava vieta, katrs zina, ko treneris no viņa prasa, un svarīgākais, ka spēlētāji to arī mēģina izpildīt laukumā. Tas ir tāds nebijis gadījums Latvijas basketbolā, un tiešām prieks bija skatīties katru spēli, ar kādu pašatdevi puiši strādā. Un, arī klausoties viņu intervijas – viņi nav nekādi iedomīgie, bet vienkārši puikas, kuri cīnās. Ja paskatās statistiku – turnīra viens no labākajiem centra spēlētājiem ir Andrejs Gražulis, kurš ir tikai par vienu centimetru garāks par mani. Viņš nav standarta garais spēlētājs, bet viņš turnīrā ir parādījis, ka viņš var apspēlēt jebkuru centra spēlētāju un jebkuru centra spēlētāju viņš var arī nosegt.
Izcīnīt 5.vietu – tas ir milzīgs sasniegums ne tikai basketbolā, bet vispār Latvijas sportā! Domāju, ka arī bērniem šīs spēles ir jāskatās, un ne tikai tiem, kas trenējas basketbolā, bet visiem – redzēt, kā sportisti pārstāv savu valsti, kā viņi cīnās, atdod visus spēkus. Tāpat, kad bija hokejs, tāpat arī tagad, skatoties basketbolu, cilvēki tajā momentā aizmirst par savām ikdienas problēmām. Mēs, visa tauta, šīs divas vai divarpus stundas, kamēr iet spēle, esam vienoti, un būtībā puiši ar savu cīņas sparu vieno cilvēkus, un tas, manuprāt, ir brīnišķīgi!
Bija nelielas bažas par spēli ar Itāliju tīri no psiholoģiskā momenta, ka varbūt puiši nebūs tikuši pāri iepriekšējās dienas zaudējumam, bet atkal viņi parādīja, ka, nē – mēs esam atbraukuši cīnīties! Komanda ir sagatavota labi gan fiziski, gan mentāli. Man šķiet, ka tāds nav bijis Latvijas sportā. Un tas, ka Latviju zina, ir arī mūsu lielisko fanu pēc. Braukt tik tālu! Un, ja paskatāmies, arēna ir pilna ar latviešu līdzjutējiem, un man patīk, ka mūsu, latviešu, līdzjutēju kultūra arī ir mainījusies. Lai vai kā nospēlētu, viņi atbalsta spēlētājus līdz galam. Arī pēc spēles ar Vāciju klausījos intervijas ar faniem – viņi ir kopā ar izlasi un saprot, ka puiši ir cīnījušies līdz galam, atdevuši visus spēkus.
Spēlē ar Vāciju (Pasaules kausa ieguvēji – red.) mums nepaveicās. Tas bija Dāvja (Dāvim Bertānam bija iespēja izraut Latvijai uzvaru, taču viņa pēdējais metiens grozā neiekrita – red.) metiens. Un, ja paskatās no fiziskā – tās ir spēles beigas, tur jau galva ir atslēgusies no pārguruma un ķermenis vienkārši strādā instinktīvi, tas dara to, ko trenējis. Un Dāvis tādus metienus trenē, un priekš viņa tas bija ļoti labs metiens, un tā bija ļoti laba izvēle. Vienkārši tas metiens neiekrita, un nav ko pārmest, tajā momentā mums nedaudz nepaveicās. Bet kopumā – ļoti izdevies turnīrs, un mēs ikviens esam lepni par šādu sasniegumu!
