Artis Stuburs, līdzšinējais rajona padomes konsultants veselības aizsardzības un sociālos jautājumos.
Aina izskatās bēdīga. Lai gan daudzi uzskata, ka budžeta samazinājumi 2006.gadā bija pat vēl lielāki un tad varēja iztikt, bet tagad nevar, taču jāņem vērā, ka daudz kas ir mainījies. Tiek sniegti jauni un kvalitatīvāki pakalpojumi, aprēķinos netiek ņemta vērā arī inflācija. Īpaši sarežģīta situācija, manuprāt, ir slimnīcām. Prioritāras jomas ir bērnu un grūtnieču veselības aprūpe, onkoloģijas, dažas kardioloģijas un neatliekamās medicīnas programmas, kur nevar samazināt pilnīgi neko, tādēļ citām slimnīcām samazinājums ir tik dramatisks, ka viņas pat nevar izdzīvot. Man šķiet, ka visvairāk cietīs rajonu centrālās slimnīcas. Ja finansējums būs šāds, pa visu Latviju varēs izdzīvot tikai kādas desmit slimnīcas. Par laimi, mūsu novadā ir pietiekams nodrošinājums ar ģimenes ārstiem un viņi var sniegt palīdzību, tāpat paliek arī ambulatorā palīdzība, kas ir lētāka.
Baiba Mezīte, ģimenes ārste.
Visiem pacientiem tagad saku: “Kas tik par latu mums tagad nav jādara.” Bet katrā gadījumā es nekrītu panikā, es vienmēr esmu daudz strādājusi, tagad, protams, jūtu, ka būs jāstrādā vēl vairāk, mums būs jāuzņemas vēl lielāka atbildība. Mēs esam pārdzīvojuši visādus laikus, un tagad ir atkal jauni laiki. Taču es visas reformas uztveru mierīgi, neeju piketos, kā ir, tā strādāju. Es saku – paldies Dievam, man ir tāds darbs, kurš būs vienmēr. Kāds būs atalgojums, tas ir cits jautājums. Protams, arī es sekoju līdzi tam, kā televīzijā politiķi savstarpēji plūcās. Tas ir nožēlojami, ka politiskas cīņas tiek risinātas uz cilvēku veselības rēķina. Es arī nemaz neceru, ka kāds kādreiz aizdomāsies par cilvēkiem. Naudas tikai atkal un atkal tiek noņemtas, bet mums ir jāturpina strādāt un palīdzēt cilvēkiem.
Ieva Grīnšteine, ģimenes ārste
Šobrīd, man šķiet, neviens nezina, kas notiks pat tuvākajā nākotnē. Pacienti jau tagad ir cietēji, visi pakalpojumi jau ir sadārdzinājušies. Ja tas turpmāk notiks vēl vairāk, protams, pacienti cietīs vēl vairāk. Arī mēs, ārsti, cietīsim viņiem līdzi, jo mums būs grūti izdomāt, ko ar viņiem darīt un kā viņiem palīdzēt, ja nebūs pieejami daudzi izmeklējumi, medikamenti un tā tālāk. Mēs visi būsim cietēji šajā valstī jebkurā situācijā, kas tagad sekos. Jau tagad man ir jāsaskaras ar tādām problēmām, ka es nespēju ievietot pacientu stacionārā, jo viņam vienkārši nav naudas un viņš nespēj samaksāt. Cilvēki vienkārši atsakās no ārstēšanās stacionārā. Kā būs, tā būs – labi vai slikti, bet jāstrādā būs vienalga.
