Abu mazo bērnu bailes mums vienmēr bijis faktors, ar kuru nopietni jārēķinās un jātiek galā, citādi tracis uz līdzenas vietas garantēts! Labā ziņa vien tā, ka agrāk vai vēlāk lielās bailes pāriet un varam kopā pasmaidīt, kā tas bija, kad istabā ielidoja odiņš, bet mazais bļaudams lēca mammai klēpī.
Vecākā meita ap trim gadiņiem visvairāk baidījās no gulētiešanas un sliktiem sapņiem. Līdz šim vecumam gulēju mazajai blakus un turēju rociņu, kamēr viņa aizmieg, un pacietīgi skaidroju, no kā rodas biedējošās nakts vīzijas (piemēram, no onkuļu filmām, kur šauj un kaujas) un kā no tām izvairīties (pamostoties sapnītis pagaist). Patlaban Alisei ir septiņi gadi un viņa aizmieg bez manas palīdzības, tomēr durvis jāatstāj vaļā un gaismai koridorā jābūt ieslēgtai. Ja kādreiz to esam piemirsuši un meita naktī pamostas, atskan sirsnīgas raudas.
Puiku var izbiedēt vairāk lietu un parādību. Bijis periods, kad nevarējām iekurt kamīnu, jo liesmas un sprakšķi viņā izraisīja histēriju. Spalgi trokšņi, piemēram, balonu pārsprāgšana, tos ieraugot, sekoja protests. Tagad tas pārgājis, tomēr salūtu klātienē vēl aizvien četrgadīgais Toms nespēj izturēt.
Patlaban lielais bubulis mums palicis negaiss. Iespējams, to pašu trokšņu dēļ, to izdzirdot, mazais aizver ausis un bēg slēpties skapī. Labi, ka pārgājusi lielā raudāšana, kas bija sākumā, bet nācās pie tā pamatīgi piestrādāt. Stāstījām, kā mākoņi saskrienas un rībina bungas, bet tas ir tālu.
Vienu brīdi gan pieļāvām nelielu kļūdu ar to negaisu, jo izmantojām, lai panāktu kādas savas prasības. Piemēram, ja nevarējām dabūt puiku iekšā, piemelojām, ka pērkons nāk, un Toms tūlītpat bija istabā, tomēr ātri sapratām, ka tā nav labi, jo dubultā nācās skaidrot un mierināt, lai viņš no šīs dabas parādības nebaidītos.
