Deputāta darbs Gulbenes novada domē Andim Caunītim no “Jaunā laika” sākās ar vilšanos jau pirmajā sēdē 1.jūlijā. Koalīcija viņu izvirzīja priekšsēdētāja vietnieka amatam, tomēr, aizklāti balsojot, daži ignorēja koalīcijas vienošanos un bija par otru kadidatūru – Daini Šviku no Tautas partijas. Rezultātā A.Caunītis palicis bez amata domes administrācijā. Viņš darbojas kā deputāts, vada tautsaimniecības komiteju. “Dzirkstele” A.Caunīti mudina dalīties pārdomās par pirmo mēnesi Gulbenes novada domes darbā.
– Kā jūs tikāt pāri vilšanās sajūtai?
– Koalīcijas līgums – tā ir normāla prakse. Taču tas nenozīmē, ka kāds nedrīkst domāt citādāk. Cilvēku grupa vienotam mērķim nāk kopā un runā par jautājumu tik ilgi, kamēr visiem tās domas puslīdz ir vienādas. Mēs bijām 12 cilvēki sanākuši kopā. Visu klātbūtnē, uzdodot jautājumu, vai visi atbalsta tādu kandidatūru, pateica “jā”. Pa nakti notika brīnumi. Domas mainījās… Tas neradīja vilšanos, bet palīdzēja saprast vēlētāju līdzšinējo neticību politiķiem, viņu zemo politisko reitingu, ko raksturo neprasme turēties pie saviem solījumiem, sākot ar priekšvēlēšanu programmām, kuras aizmirstas un netiek pildītas.
– Faktiski daži no koalīcijas jūs “uzmeta”?
– Tas vārds par “uzmešanu” leksikā iegājies pēc Jūrmalgeitas skandāla… Ka Tautas partija varētu mēģināt izjaukt koalīciju, to es uzreiz sapratu. Tāpat kā to, ka par mani var būt citādāks balsojums. Tomēr koalīcijā mēs visi esam atbildīgi cilvēki. Rezultāts liek izdarīt secinājumus par atsevišķu cilvēku godaprātu. Ir tāds teiciens – vīrs un vārds. Ko nozīmē deputāta viedoklis? Viņš tagad domā, bet vai ilgi vēl domās tāpat? Varbūt pamodīsies jau ar citām domām! Nebija tāda uzstādījuma, ka Tautas partiju vajadzētu ignorēt pilnībā. Bija runa par to, ka šīs partijas cilvēkiem nebūtu jādod politiskā vara, kuru, pēc mūsu uzstādījuma, pārstāv novada domes vadītājs, vietnieks un pilsētas pārvaldes vadītājs, jo novada dome atrodas Gulbenē.
– Tomēr par novada domes priekšsēdētājas vietnieku kļuva tautpartietis.
D.Švika jau pirms sēdes sākuma toreiz zināja, kāds būs balsošanas rezultāts. Par cilvēku jau neliecina tikai vārdi, ko viņš runā, bet arī neverbālie signāli. Viņš apsēdās vietā, kuru gribēja.
– Vai ir pamats baumām, ka līdz 1.jūlijam jūs esot piedalījies sarunās ar Tautas partiju par kopīgas koalīcijas veidošanu?
– Pārrunas… Pieklājība prasa ievērot elementāras uzvedības normas. Kad Gulbenē izveidojām “Jaunā laika” cilvēku grupu, pieteicām savu sarakstu iepriekšējās pilsētas domes vēlēšanās un ieguvām 3 deputātu vietas no toreizējām 11 pašvaldībā, man piezvanīja Nikolajs Stepanovs un apsveica ar mūsu pieticīgo rezultātu. Tas nebija apvainojums, bet pieklājība. Es pēc Gulbenes novada domes vēlēšanām atļāvos piezvanīt N.Stepanovam un apsveikt viņu ar vēlēšanu rezultātiem. Ceru, ka arī viņš to neuztvēra kā ironiju. Viņš sacīja, ka vēlētos pēc nedēļas aprunāties ar mani. Es to sapratu tā, ka tās nedēļas laikā viņš neplāno sauļoties pie jūras, bet runās ar Zaļo un zemnieku savienību par iespējamo koalīcijas veidošanu. Negaidīju. “Zaļie” mūs aicināja uz sarunām pirmie, un sarunas notika. Pats pirmais es iniciatīvu neizrādīju. Bet vai ir kāds cilvēks, kas mani uzrunājis un kam es būtu pateicis pretī, ka es ar viņu nerunāšu? Nevaru atcerēties tādu gadījumu savā dzīvē.
– Tauta pēc vēlēšanām gaidīja jaunus laikus novadā. Taču tagad ir sajūta, ka nekas nav mainījies.
– Citādāk jau ir, bet stipri līdzīgi bijušajam. Teritoriālā reforma pašlaik nav realizējusies. Iepriekš bija izstrādāts novada veidošanas projekts, kas bija “uzpūsts” no birokrātiskā aparāta veidošanas viedokļa. Novada domei uzreiz bija jālemj, vai strikti pieturēties pie tā, vai palikt pie 13 pārvaldēm vai tomēr lemt, ka to būs mazāk, realizējot teritoriālo reformu pēc būtības. Vai vienas skolas likvidēšanu novadā un vēl vienas skolas pārveidošanu par filiāli mēs varam saukt par reformas sasniegumu?
– Naudas taupīšana pagaidām nesekmējas.
– Braucot pa pilsētu vakar, griežoties no Pamatu ielas uz O.Kalpaka ielu, es nodomāju: jā, mēs sakām, ka ir ekonomiskā krīze, bet tieši šajā laikā mēs Gulbenē varam pārliet visas ielas ar asfaltu. Mēs sakām, ka nav naudas. Atcerēsimies, kāds bija pašvaldību 2005.gada budžets. Kas tik briesmīgi ir mainījies mūsu finansēs? Kāpēc pēkšņi ir jāslēdz skolas? Naudas ir tik, cik ir. Ir jāmotivē dzimstības palielināšanās valstī! Redzam iedzīvotāju skaita dinamiku novadā. Tā ir lejupslīdošā tendence – zaudējam vidēji 500 iedzīvotāju katru gadu. Kas būs pēc 20 gadiem? Ja nekas nemainīsies, tad jāsaprot, ka esam tik maz, cik mēs esam, jo vairāk mēs nevaram būt. Jāstimulē kaut vai mazās ģimenes, kur pārsvarā ir viens bērns.
Ģimenes arvien biežāk no Latvijas dodas projām strādāt un dzīvot uz ārzemēm. Jautājums, vai Latvija kā tāda mums ir būtiska un svarīga? Laikam neesam paši tā īsti novērtējuši, ko nozīmē sava valsts, sava neatkarība. Ja pajautātu kurdu bēgļiem, kas klejo un kam nav savas valsts, viņi pastāstītu, kā viņi jūtas, klīstot pa pasauli. Mēs tomēr paši savu dzīvi veidojam, kaut arī globālā krīze mūs ietekmē.
– Kā vērtējat novada domes paralēlo darbošanos līdzās rajona padomes un pārējo pašvaldību darbiniekiem?
– Normāli būtu, ja pārejas periods turpinātos mēnesi. Pēc tam būtu jāuzsaka darbs tiem speciālistiem, kas nav vajadzīgi novada domē. Tagad ir tā, ka dzīvošanu novadā iedalām līdz jaunajam gadam un pēc tā, kas mani kaitina.
– Kas būs pēc tam? Pasaules gals?
– Eiropā jauns gads sākas 1.janvārī, ķīniešiem – pēc sava kalendāra. Vai jāgaida jauns gads, lai sāktu kaut ko darīt? Nesaprotu. Ja vēlos rīkoties, tad rīkojos jau tagad. Negaidu datumu, līdz ar kuru kaut kas mainīsies.
– Kā vērtējat to, ka daži deputāti ir nodaļu vadītāji novada domē?
– Te ir tās mainītās lomas. No vienas puses deputāts lemj un nosaka, kas jādara izpildvarai. No otras puses, strādājot administrācijā, deputāts ir pakļauts izpilddirektoram. Tas netraucē un nerada problēmu, ja cilvēki to apzinās un respektē.
– Vai pareizi, ka netiek rīkots konkurss uz amatu vietām novada domes administrācijā?
Kad piemin vārdu “konkurss”, man tiešām nāk smiekli. Man pašam šajā ziņā ir negatīva personiskā pieredze, ko izjutu uz savas ādas, piedaloties uz atbildīgu amatu izsludinātā konkursā. Konkurss – tas bieži vien ir tikai tāds nosaukums. Tāpēc uzskatu, ka var godprātīgi atlasīt labus darbiniekus arī bez konkursa – ar parastas darba intervijas palīdzību.
– Pašlaik izskatās, ka novada domes administrācijā dažus “rajona” savējos nomaina citi “savējie”.
– Es par to smaidu. Dzirdu dažu novada domes deputātu izteikumus par to, ka viņi arī tagad jūtas tā, it kā joprojām vadītu savu pagastu. Negribu nevienam pārmest vai kādu apvainot, bet man ir sajūta, ka viņiem joprojām ir lielākā teikšana savos pagastos, bet tikai caur citām personām – pārvaldniekiem. Ceru, ka tāds modelis pamazām atmirs.
– Bijušie vadītāji bēdā par saviem pagastiem, tāpat kā N.Stepanovs par pilsētu.
– Pēdējā Gulbenes pilsētas domes sēdē N.Stepanovs nepiedalījās. Es biju gribējis tajā reizē viņam personīgi pateikt paldies par tiem labajiem darbviem, ko šis cilvēks paveicis Gulbenes labā. Daudz laba viņš ir izdarījis! Bet lai N.Stepanovs neapvainojas, ka es esmu daudz ko viņa darbā kritizējis līdz šim un vēl kritizēšu. Piemēram, jautājumā par to, cik lietderīgi izmanto naudu, pilsētā realizējot projektus. Cik apspriesti ar sabiedrību tiek šie projekti pirms to apstiprināšanas un realizācijas? Vai ir normāli izveidot pilsētā ielu krustojumu, kas apdraud satiksmes drošību? Cik racionāli tiek izmantoti līdzekļi ielu rekonstrukcijā? Vai nav tā, ka dažbrīd nauda tiek burtiski ierakta zemē?
– Vai būt tikai deputātam nav veltīga laika izšķiešana?
– Dzīve mēdz visu salikt pa plauktiem. Iespējams, ka darbu, ko daru es, kāds cits izdarītu labāk. Nezinu, vai tas ir gods – būt deputātam. Par to parasti klāsta svinīgās uzrunās. Man gods ir arī paņemt lāpstu un zemi rakt. Tas nav būtiski, kādu darbu dara cilvēks. Būtiska ir attieksme. Vēlme iet politikā, lai mēģinātu kaut ko mainīt. Manas iespējas ir 1 balss no 17 un manas deputāta pilnvaras. Savu iespēju robežās domāju un varu rīkoties.
