Mūsu nelielā firma gatavojas desmit gadu pastāvēšanas svētkiem. Pienākumi sadalīti uz galviņām, katrs dara ko nu kurš: gādā meijas, izdaiļo telpu, klāj galdus, piegādā nepieciešamos produktus, smērē sviestmaizes un griež salātus. No kopīgi savāktās naudas saorganizēta arī neliela loterija, kurā bez īpašiem pārbaudījumiem varēšot savā īpašumā iegūt sadzīvē noderīgas lietas. (Hm, baigi vajag: virtuves kārbas un švammītes, veļas knaģus, matu sukas, …)
Kārtības labad pagatavotas arī galda kartes un kopīgi dziedamo dziesmu teksti. “Dzīvā mūzika” gan ir lieka izšķērdība, jo no divpadsmit firmas kolēģiem tikai divi ir vīriešdzimuma: es un Juris. Un, kā rāda pieredze, Juris jau nu gan nav nekāds dancinātājs.
Protams, kur nu bez dažām pudelēm alkohola omas uzštimmēšanai. Zinot, ka esmu atturībnieks, dāmas šo pienākumu uztic man. Lai neizblamētos kolēģu acīs, iegādājos arī kokteiļu ledu – esmu ievērojis, ka tas ļoti iecienīts pie dažādiem vīniem un sulām.
Savu sagādnieka pienākumu veicis, nopirktās degvīna pudeles ielieku ledusskapī, lai atdziest. Drusku gan nemierīgs prāts par Juri – viņš firmas jubileju sācis svinēt jau vakar un šodien mokās ar labi pamanāmu nelabumu. Kādu laiku ar acu kaktiņu vēroju, vai viņš neslīpē uz ledusskapja pusi, bet – tad priekšniece mani aicina pārkārtot krēslus, un es saprotu, ka nu Jurim paveras nekontrolēta pieeja krājumiem.
Pirmā doma ir tā kārtīgi parunāties ar viņu, bet saprotu – ja tagad konkrēti pateikšu: “To nedrīkst!”, tad simts procenti, – viņa prātam un instinktiem virziens būs iedots.
Tāpēc neko gudrāku nespēju izdomāt, kā ātri ar datoru pagatavot uzrakstus, lieliem drukātiem burtiem – “DEGVĪNU NEDZERT!!!”, un uzlīmēt tos uz abām pudelēm. Mani gan māc aizdomas, ka tāds aizliegums var ietekmēt tikai mazus bērnus, bet – nevaru taču es visu laiku sēdēt blakus ledusskapim kā mazam bērnam! Bet pieļaut to, ka kāds ir sabotējis man uzticētās funkcijas, vēl mazāk.
Aizrāvies ar pēdējās stundas darbiem, ledusskapī ieskatos īsi pirms “pēdējā akorda”. Un manas bažas izrādās pamatotas – pirmais, ko, atverot durvis, ieraugu, – viena no pudelēm ir pustukša… Un pie tās piestiprināts vēl viens, tāpat ar roku, greiziem burtiem pierakstīts teikums: “AI, ES NEJAUŠI!”
