Lietainais septembra sākums jau aiz muguras.
Lietainais septembra sākums jau aiz muguras. Sākusies atvasara, kad saulainās rudens dienās, palūkojoties uz Latvijas mežu krāšņumu, tā vien gribas kaut kur aizbraukt.
Ne vienreiz vien secināts, ka latvietim nav jādodas uz tālām zemēm, ja paši par savējo vēl visu nezinām. Bet redzēt Latvijā ir ko.
Kalns ar zviedru cepuri
Kurzemes pusē Matkules pagasta zemnieks izveidojis oriģinālu izklaidi, ko nosaucis ne mazāk oriģināli – “Zviedru cepure”. Vietējie, apkārtējo pagastu un mazpilsētu iedzīvotāji zina, ka bezsniega ziemā tas nozīmē sniega lielgabalus. Normālos apstākļos – visas slēpošanas trases izklaides – slēpotāju pacēlāju, apgaismotu trasi 260 metru garumā, mūziku un inventāra nomu.
Tas – ziemas apstākļiem. Bet kas eksotisks vasarai? Šogad 15.jūnijā tā pati zemnieku saimniecība atklāja jaunu vasaras rodeļu trasi – Latvijā vēl nebijušu izklaidi, ko īsumā var raksturot kā braukšanu ar ragavām no kalna vasarā.
Kas ir rodeļi?
Gluži pa zāli jau nebrauc. No nerūsējošā metāla izveidota tāda kā rene, tiesa gan, gluda kā spogulis. Savienojuma vietas, braucot ar rodeļu ragaviņām, nejūt. “Renes” garums – 300 metru. Maršruts izvijas piecās virāžās. Sasniedzamais ātrums ir 40 kilometri stundā. Kamaniņās var sasēsties arī divatā.
Bērniem jāatceras, ka līdz septiņu gadu vecumam viņiem vizināties nāksies kopā ar vienu no vecākiem. Arī pārējie, ja ir vēlēšanās, rodeļos var sasēsties pa divi.
Rūpējas par drošību
Izklaides organizētāji stingri ievēro arī citus drošības pasākumus. Tikko sāk līņāt, trasi slēdz. Tomēr arī šādā gadījumā neviens projām nedodas, jo vienmēr paliek iespēja, ka smidzinātājs rimsies, uzspīdēs saule un viss turpināsies. Tos, kuri brauc pārāk piesardzīgi un tādēļ traucē apriti, paskubina divi trases lejasgalā dežurējoši puiši. Arī vietā, kur braucēji sēžas kamaniņās un parasti izveidojas rinda, kārtību uzrauga viens vai divi cilvēki. Ja brauc pirmo reizi, tev laipni paskaidros, kā darbojas bremze, kā novietot kājas un cik piesardzīgi jāizbrauc virāžas. Atbildēs arī uz citiem bažīgiem jautājumiem.
Jāsaka gan, ka pirmais brauciens ir drīzāk pētījums. Laimīgi pārvarējis trasi, braucējs vēl un vēlreiz vēlas atgriezties kamaniņās, pierādot, ka nav nekāds “skumjais renes šļūcējs”.
Ar vienu braucienu nepietiek
Šis varētu būt galvenais pamats veiksmīgam biznesa pasākumam – ar vienu reizi nepietiek. “Cenas ir demokrātiskas” – šim apgalvojumam piekritīs tie, kas pērk biļeti vairākām braukšanas reizēm kopā. Ja iegādājies piecus braucienus, par katru reizi samaksāsi lētāk nekā, pērkot biļetes atsevišķi. Jārēķinās tikai ar rindā stāvēšanu, lielākoties sestdien vai svētdien, kad cilvēku pieplūdums tradicionāli trīskāršojas vai pat četrkāršojas. Darbdienās mēdzot būt arī “klusie periodi” – nopērc biļeti un riņķo, cik patīk.
Darbdienās trase atvērta no pulksten 10.00 līdz 22.00, brīvdienās – no pulksten 9.00 līdz 24.00. Braucot tikai vienreiz, jārēķinās ar 40 santīmu tēriņu. Tiem, kas ieradušies ar mašīnu, nāksies tērēt vēl 50 santīmus par stāvvietu. Kurzemē tā ir pierasta prakse – līdzās katram pasākumam piedāvā apsargātu stāvvietu, un neviens par to nebrīnās.
Izklaidei atvēlēto summu ir iespēja atstāt arī omulīgā guļbūves kafejnīcā, kas novietojusies blakus kalnam.
Braucot projām no “Zviedru cepures”, kā uzmācīga lapsene riņķo doma par to, cik tādu kalnu vēl ir Latvijā arī Latgales un Vidzemes pusē. Sajūtas, ko sniedz ātrums un prasme saskaņot savu rīcību, drosmi un reakciju, manuprāt, ir daudz labākas nekā vairumā karuseļu, ko provincē piedāvā apkārtceļojošās firmas.
