Vēlos izteikties sakarā ar Lejasciema vidusskolas 11.jūlija salidojumu.
Lai gan iet jau ceturtā nedēļa, kopš notika Lejasciema vidusskolas bijušo skolēnu, skolotāju un darbinieku salidojums, istabā pie loga vāzē vēl nenovītušas stāv puķes, ko man pasniedza, kad pasākuma gaitā kultūras nama zāles priekšā aicināja agrākos latviešu valodas skolotājus. Joprojām atrodos pozitīvu emociju gaisotnē, ko radīja šis salidojums. Ja par iepriekšējo vidusskolas jubileju neko pat nezināju, tad šoreiz patīkams pārsteigums bija skolas atsūtītais ielūgums. Ierodoties Lejasciemā, bija iespēja apmesties un pārnakšņot Skolas ielā 3, savā toreizējā dzīvoklī. Lejasciema vidusskola bija mana pirmā darbavieta. Kopā ar skolēniem vasarā strādāju jaunās skolas ēkas celtniecībā. Mācīju arī mūziku, dziedāšanu, veidoju skolēnu orķestri. Literatūrā stimulēju dzejošanu, rekomendējot, piemēram, tiem, kas spēj, eksāmena brīvo sacerējumu uzrakstīt dzejas formā. Disciplīnas problēmas toreiz nebija aktuālas kā mūsdienās. Starpbrīžos skolēni mierīgi pastaigājās pa koridoriem, atkārtodami nākamās stundas vielu. Tā pagāja šie gadi.
Daudzi tā laika absolventi ir beiguši augstskolas, guvuši panākumus dažādās jomās, kļuvuši pazīstami arī valsts mērogā. Ar daudziem man ir kontakti, joprojām draudzīgas attiecības. Salidojuma vakarā tiku silti sagaidīts visās klasēs, kabinetos, kur paspēju ierasties, kur bija sapulcējušies mana laika absolventi. Pēc tik daudz gadiem tiekoties ar jau pieaugušiem cilvēkiem, centos tajos atpazīt agrākos skolēnus, bet bieži tas nebija iespējams, toties smaidi sejās kompensēja šo neziņu. Ar visiem tikties, izrunāties nepaspēju, vakars pagāja ātri. Pateicos skolas tagadējai vadībai par salidojuma labo organizāciju, sirsnīgs paldies agrākajiem skolēniem par man veltīto uzmanību! Atcere par šo vakaru paliks kā gaišs saules stars samērā pelēkajā ikdienā.
