Ka dzīve ir tik raiba kā dzeņa vēders, zina gandrīz visi. Vēl gan tās raibumus kāds cits saskatījis pupas ziedā un vēl visur kur citur, bet slavenais kareivis Šveiks savā ziņģē dzied: „Šai dzīvē iet kā zaļā pļavā, kur govs līdz ausīm puķēs brien…”
Šoreiz izvēlēšos pēdējo līdzību, jo runa būs par – govi un tās raibumiem.
Vispirms jau Sīkaļa nav nekāda Latvijas brūnā, bet pieder Holšteinas melnraibo šķirnei, un viņa neganās Latvijas laukos. Ja govs dzīvotu šeit, nekas tamlīdzīgs vienkārši nenotiktu, jo – lai arī cik godīgi cilvēki šķiet paši sev, kuram katram viņi ne labprāt uzticas. Tāpēc pie mums, saimniekiem promejot vai naktsmierā dodoties, aizslēgtas tiek ne tikai mājas un garāžas, bet arī kūtis un malkas šķūnīši.
Krievijas sādžās, kur iedzīvotāji viens otram ir ne tikai tuvākie kaimiņi, bet gandrīz vai brāļi, savstarpējai uzticībai ir cita garša. Uz aizslēgtām kūts vai šķūņa durvīm tur drīzāk palūkotos ar aizdomām, un vēl pazobotos par kaimiņu, – sak, kas ta’ tev tur slēpjams?
Lai arī daudziem vārds “sādža” saistās ar senām, pussabrukušām guļbaļķu būvēm, augstiem dēļu žogiem un maziem zemes pleķīšiem, Ļuda un Sergejs dzīvo skaistā un ērti iekārtotā ģimenes ligzdiņā. Sešu sādžas māju rindā viņējā izskatījās pati jaunākā un lepnākā.
Tā kā Sergejs ir nelielas, bet veiksmīgas privātfirmas īpašnieks, kur sieva viņam piepalīdz grāmatvedības darbos, līdzekļu ģimenei pietiek. Savā mājā viņi ir veikuši eiroremontu, gaišās un siltās istabas aprīkojuši ar modernām mēbelēm. Viņiem ir gan dators, gan krāsaini tepiķi pie sienām un zvērādas uz grīdas, gan moderna veļasmašīna un virtuvē visi nepieciešamie agregāti ērtai saimniekošanai. Piecgadīgā meitiņa Nastja katru dienu tiek nogādāta kaimiņu sādžas bērnudārzā.
Pie sakoptās un krāšņās mājas pieder arī stalta kūtiņa un pirts, paprāvs zemes pleķis un iekopts dārziņš. Saimniecību modri sargā trīs labi apmācīti medību suņi. Visi ar dzīvi šķiet pilnīgi apmierināti.
Vienīgais izņēmums tobrīd laikam tomēr ir Sīkaļa, lai gan arī viņas labklājībai nodrošināts viss svarīgākais…
Līdz šai dienai saimnieki par savas piena devējas raksturu bija pārliecināti – mīļa, mierīga un pacietīga. Taču pavisam nesen kāda vasaras nakts lika viņiem šo viedokli mainīt.
* * *
Dienas tveices sasildīta un vēja glāstu iekārdināta, ieklausījusies savās slēptākajās dziņās, kuras pati vēl īsti neizprata, Sīkaļa nemierīgi mīņājās un trinās sava aizgalda šaurībā. Tā kā kaut kā pietrūkst… Kaut ko gribas… Ko? Ir taču nakts, un visi apkārt mierīgi guļ. Kas ir tas ķirmis, kas viņai nedod miera?
Kūts pustumsā saskatījusi mīlīgi gulošo puscūču pāri, ieklausījusies kā sasaucas vistas, laktā čubinoties ap bara vadoni, Sīkaļa vairs nespēja nostāvēt mierā. Patrinusi galvu gar vienu un otru siles stūri, parīvējusies gar sētu un, pašai par brīnumu, jau pēc neilga brīža veiksmīgi atbrīvojusies no ragiem apmestās vaļīgās ķēdes, viņa izslīdēja brīvībā. Jauniegūtās sajūtas lika no sajūsmas palēkties un skaļi uzgavilēt! Nu tik būs!
Pamājusi ar ausīm atvadu sveicienu kūts pustumsai, viņa steidzās turp, kur to aicināja durvju spraugā redzamā gaismas strēle.
Atvērt pusvirus atstātās kūts durvis izdevās pavisam viegli. Iznākusi pagalmā un kāri ieelpojusi nakts gaisu, Sīkaļa paziņoja saviem saimniekiem: „Re, es jau tepat! Ceieties! Posieties! Iesim!”
Bet mājā joprojām valdīja klusums. Sergejs gan vēlāk atcerējās, – tā kā pa miegam dzirdējis Sīkaļas balsi, bet – vai nu viņa pirmo nakti nemierā dīdās… Lai paciešas! Gan jau rīt vai parīt padomās, ko darīt.
Vēl pāris reizes skaļi un nemierīgi ieīdējusies, pretim saņēmusi vien kaimiņu sētas Tobika brīdinošos uzrūcienus, Sīkaļa ilgāk negaidīja. Pāris reizes novicinājusi ar asti, viņa pārgalvīgi pagrieza sādžai muguru… Trīs sētas sargi klusēdami akceptēja viņas aiziešanu – lai nu kā, savējos viņi bija mācīti neriet.
* * *
Tanī rītā arī Ļudai nenāca miegs. Saulei lecot viņa jau vārīja kafiju un gatavojās atskaišu pārskatīšanai. Iznākusi pagalmā, basām kājām rasā pastaigāt, viņa uzreiz pamanīja vaļējās kūts durvis. Bažīgi ieskatījusies aizgaldā, Sīkaļas vietā ieraudzījusi vien
apaušu ķēdi, viņa satraukta modināja Sergeju:
– Zagļi! Sīkaļa!
Puspamodies vīrs gan uzreiz iebilda:
– Tādas lietas šajā pusē nemēdz notikt. Tam noteikti ir kāds cits izskaidrojums. Pati zini, – govs pēdējās dienās izturējās nemierīgi. Eh, jau vakar vajadzēja sarunāt viņai vizīti pie buļļa! Nez, kur nu būs aizbizojusi…
Visvienkāršāk šķita apzvanīt tuvākos draugus un paziņas, vai kāds rīta agrumā nav manījis klīstošo Sīkaļu. Vairums no viņiem bija tikko modušies un pat savas govis vēl nebija redzējuši.
Kāds no paziņām prātīgi sprieda, ka nākšoties meklēt Latvijā, jo govīm esot tāds niķis – doties tur, kur leknāka zāle! Uz mežmalu! Un tad prom, – pāri robežai. Pagājušogad Pasienas robežpostenim Krievijai bijis jāatdod 12 govis, kas nejauši ieklīdušas Latvijā.
Trīs reizes nospļāvies pār kreiso plecu un piesitis oša koka galdam, pasūrojies par šīsdienas darba plāniem, kuriem nu trekna svītra pāri, Sergejs tomēr izlēma doties meklēšanā. Viņam palīgos pieteicās arī radinieks no kaimiņu sādžas, – viņš apstaigāšot tuvējās nogāzes un pļavas, aptaujāšot kaimiņus. Divatā tomēr lielākas izredzes atrast bēgli.
Meklēšanas plāns pamatos šķita vienkāršs – doties pa to maršrutu, kāds jau vairākus gadus tika iets, vedot Sīkaļu pie buļļa uz kaimiņu sādžu.
Jau izejot no sētas, Sergejs saprata, ka taktika izvēlēta pareizā – pirmās Sīkaļas atstātās zīmes rādīja, ka virziens ir īstais. Kāds kaimiņš no savas sētas gan sauca, ka viena pļeka esot pie autobusa pieturas – vai tik Sīkaļa neesot aizbraukusi ar autobusu! Sergejs vien skaļi atsmēja – tad jau būšot pareizi domājis – meitene aizbraukusi puišos!
Viņš gan ar autobusu braukt nedomāja – īstie pēddziņi parasti iet kājām. Un – diezin vai Sīkaļa savos meklējumos būs izvēlējusies sabiedriskā transporta maršrutu…
Ceļa sākumā it labi bija redzams, ka Sīkaļa kā kulturāls kājāmgājējs trīs kilometrus garo posmu līdz tuvākajai sādžai gājusi pa ceļa kreiso pusi – tieši tāpat, kā pie saimnieka rokas ejot. „Parakstījusies” vēl pie divām autobusa pieturām un vienaldzīgi garām nepagājusi arī pasta nodaļai, viņa mērķtiecīgi virzījusies pie sava iepriekšējo gadu kavaliera. „Interesanti,” Sergejs domāja, „vai arī govīm ir kāda saprašana par lielo mīlestību?”
Sādžā, kur līdz šim mita Sīkaļas kavalieris, pēdējā laikā gan notikušas pārmaiņas, un kūtī, kur dzīvojis Rohass, pašlaik mitinoties vien pāris telītes. Diemžēl Sergejs to atklāja krietni vēlāk nekā Sīkaļa, kura, kā varēja nojaust pēc kārtējās viņas atstātās pļekas, šajā vietā bijusi jau rīta pusē. Arī aptaujātie sādžas iedzīvotāji nespēja līdzēt ar konkrētām norādēm, jo neviens neatminējās redzējis svešu govi. Kāds ieteica doties uz nākamo sādžu – tur esot sugas bullis. Varbūt Sīkaļas lokatoru sistēma viņu aizvilkusi uz turieni? Kurš gan to lai īsti zina, pēc kādām izjūtām viņa vadās šajos meklējumos?
Brīdi neziņā mīņājies, kādā virzienā nu doties, Sergejs tomēr uzņēma kursu uz tālāko sādžu. Visai drīz ceļmalas smiltīs atrastie pēdu nospiedumi liecināja, ka izvēle bijusi pareiza.
Vēl trīs kilometrus Sergejs sekoja Sīkaļas pēdām, līdz kādā krustojumā apmulsis apstājās – zīmīgie nospiedumi smiltīs pēkšņi izzuduši! Interesanti, vai stiprāks ir izrādījies Sīkaļas izsalkums, un tieši viņa izbradājusi jauno
atālu viņpus grāvim? Vai varbūt laisku ganīšanos viņa apvienojusi ar tālāk ceļošanu viņai vien zināmā virzienā? Uzmanīgi pārskatījis līdz pat horizontam viegli paredzamās pļavas, Sergejs gan tur nemanīja nevienu govslopu. Un kā gan tagad lai viņu atrod?
Pagājis gabaliņu uz priekšu, bet jaunas pēdas neatradis, Sergejs noguris un izslāpis pagriezās uz māju pusi. Atceļā kaimiņu sādžā saticis savu radinieku un arī no tā neko jaunu neuzzinājis, viņš pavisam sadrūma – pēc atpūtas nāksies doties atkārtotos meklējumos. Gotiņa saimniecībā ir tik ļoti neaizstājama.
Kopīgi apsprieduši Sīkaļas rīcību un maršrutu, abi nonāca pie vienota secinājuma – ja savu instinktu vadīta viņa devusies tik tālā ceļā, tad diezin vai atgriezīsies mājās, nesatikusi kādu savas sugas brāli. Visdrīzāk savas gaitas viņa turpinās līdz spēku izsīkumam.
Kad Sergejs atgriezās mājās, bija jau krietna pēcpusdiena. Nogurums bija tik liels, ka, izgājis cauri pagalmam, viņš pat nemanīja aizvērtās kūts durvis.
– Sīkaļa pārnāca! – Ļuda steidza viņam pretim. – Iepeldēja kā kuģis – lēnām un cienīgi, asti bezrūpīgi vicinādama. Un divus spaiņus ūdens izdzēra kā nieku!
Smagi atsēdies pie virtuves galda, Sergejs alkaini dzēra vēso tēju un domāja par tikko dzirdēto. Kāda velna pēc tad viņš gāja šo milzīgi lielo gabalu? Pusi dienas nostaigāja tāpat vien?
Stāstot sievai par meklējumu gaitu, domās izkristalizējās apjausma – kāpēc Sīkaļai izdevies ceļot tik nepamanītai… Laikam jau tādēļ, ka savus meklējumus viņa uzsāka agrā rīta stundā, – sādžinieki tad vēl sapņoja trešo sapni un lopi gulēja kūtīs. Vēlāk, kad govis tika izlaistas ganībās, vēlamo atrast kļuva vienkāršāk. Un gan jau viņa to bija veiksmīgi paveikusi, bez saimnieka ziņas. Citādi jau tik apmierināta mājās neatgrieztos.
Brīdi vēlāk, aizgājis uz kūti, Sergejs ilgi un gari sarunājās ar Sīkaļu. Tad viņu pamatīgi izsukāja un visbeidzot ieskatījās apmierinājuma un laiska noguruma pilnajās acīs – ak, kā gribētos uzzināt, ko govs pašlaik domā… Visdrīzāk gan laikam: liec taču mani beidzot pilnīgā mierā…
Atgriezies istabā, Sergejs ķērās pie dokumentu kārtošanas.
Pēc neilga brīža zvanīja radinieks:
– Nu, govs mājās? Kā jūtas?
Sergejs centās būt godīgs: – Mājās. Pamatīgi piekususi, bet apmierināta.
Izrādās, to zināja arī Koļa, – aptaujājot savas sādžas ļaudis, viņš bija saticis kādu, kurš zināja teikt: „Skatos un nesaprotu – uz pļavu aizvedu vienu, bet redzu – draiskojas divi. Manam bullim šodien nez no kurienes bija atskrējusi sirdspuķīte!”
Nopukojies, ka tas jau tepat vien blakus, kaimiņu sādžā, Sergejs labsirdīgi pasmējās – kā nekā, viss beidzies labi.
Tā, lūk! Kas labi grib, tam labi vedas.
