Vai cilvēki visos laikos bijuši vienlīdz stipri? Gan fiziski, gan garīgi?
Vai cilvēki visos laikos bijuši vienlīdz stipri? Gan fiziski, gan garīgi? Vai dzīve, kas jau ar mātes piena zīšanu iesākusies ar grūtībām, cilvēku nav norūdīju tā, ka viņš spēj cīnīties? Gan par dzīvību, gan par mīlestību. Par vietu uz šīs zemes. Šķiet, ka jau jaundzimušajam ielikta vai nu dzīvotgriba, vai samierināšanās ar notiekošo. Un neviens nevar pateikt – kāpēc tā.
1919. gadā Vecgulbenes kara tribunāls tika uzskatīts par nežēlīgāko Latvijā. Mainoties pastāvošajam režīmam, tiesāti un sodīti nevainīgi cilvēki – tie, kas bija pret komunismu. Galvenokārt šie ļaudis tika bez iemesla mocīti. Pilī (tagadējā Baltajā pilī) bijis cietums, kur šie saucamie “pretinieki” spīdzināti. Savukārt luterāņu baznīca ar sarkaniem karogiem bija izveidota par tiesu zāli. Vaides šķūnī (tagadējā stadiona vietā) sameta visus tos, kas spīdzināšanu neizturēja.
Tomēr bija cilvēki, kas, pārciešot ļaunumu, spēja sevī uzturēt spēku. Dzirdēju par kādu jaunu puisi – rentnieku, kas ievilkts kara tribunāla tiesā. Nežēlīgi spīdzināts. Domājot, ka viņš miris, iemests līķu kaudzē Vaides šķūnī. Toreiz sievietes ar zirgu pajūgiem braukušas pakaļ dēliem, vīriem, tēviem, lai pārvestu mājās, lai apglabātu svētītā zemē. Māte atbrauca pakaļ arī šim jaunajam puisim. Spēcīga, stipra māte. Tikai mājās atklājās, ka puisis ir vēl dzīvs. Izmocīts, bez samaņas, bet ar pukstošu sirdi. Četrus mēnešus viņš gulējis bez samaņas. Kad pamodies dzīvībai, mēneša laikā nosirmojis. No redzētā, izjustā, pārciestā. Sirmie mati no jaunības bija liecinieki , ka cilvēks spēj izturēt daudz. Varbūt pat pārcilvēciski daudz.
Šķiet, ka dzīvību novērtē tikai tad, kad tā tiek apdraudēta. Nīcināta. Apspiesta. Laikam jau katras dzīvas būtnes sapnis ir pamosties gaišā rītā un sajust sevi dzīvojam. Pilnvērtīgi dzīvojam.
