Drīz Ušuru ezera krastā raženā dzīves un darba gudrībā plaukst Erņa Vālodzes jaunsaimniecība.
69.
Drīz Ušuru ezera krastā raženā dzīves un darba gudrībā plaukst Erņa Vālodzes jaunsaimniecība.
Zeme prasa sasprindzinātas darba rokas. Un, ja šīs rokas zemes arājam nestāv dīkā, tad dienišķo labklājību cilvēks bauda savā darbā.
Bet darbs vien nav visas dzīves saturs! Ārpus darba sirdī rodas kāda cita silta jūsma.
Bet šī siltā jūsma jauno zemes arāju drīz aiznes izmisumā. Kā tas viss vedas?
Zāļu vakars.
Deju laukuma vidū staba galā diženā līksmē šūpojas liela darvas muca un pacietīgi gaida iestājamies Zāļu vakara teiksmaino krēslu, lai, saņēmusi liesmas no sveķeļa, viestu senču gara gaismu un siltumu tiem, kas vēl nav aizmirsuši varenās līgodziesmas un kuru pirksti nav kļuvuši kūtri vīt krāšņos jāņuzāļu vaiņagus.
Trimtrallā! trimtrallā! – ducina ragu mūzika saules sakarsēto gaisu. Ernis Vālodze ar kaimiņu jauno puisi Jāni sēž deju laukuma stūrī un novēro ļaudis. Dejotāju maz. Tikai trīs pāri lokās pievakares saules karstumā, svīzdami vēl vairāk kā darbdienās uz siena vāla. Viņi – situācijas valdinieki, pastrīpoti uzvedīgi, jo zina uz sevi vērstus daudzus acu pārus. Tur dažādu krāsu mudžeklis kā nemākulīgi izmētātā puķu buķetē. Tās – vietējās latgalietes, rupjiem, bet veselīgiem sejas pantiem, pasmagas, smaidošas. Tālāk vecāki vīri, kūpinādami svētdienas pīpes, pārrunā par siena laiku un aizgājušām posta dienām. Daudzi uzmanību pievērš šaušanas mākslai. Viņi grupējas ap vietējo aizsargu priekšnieku Ušuru, kura nopelns sarīkotā šaušana. Laimīgākiem gadās iegūt ar lodes palīdzību pat “kortelīti”, kas iznāk ļoti lēti – tikai divdesmit santīmu par lādiņu! Ar vajadzības nopietnību sejā un biedrības darbinieka veiklību dauzreiz pieskrien pie muzikantiem kāds no svētku rīkotājiem. Viņam nedalīta piekrišana kā cilvēkam, kas uzupurējas sabiedrības labā un nēsā pie krūtīm rozā lentu.
– Lūk, vaļenieks Vīcups ar ieradies! – iesaucas Ernis.
Tiešām smagā gaitā, it kā no lepnības, cēli kreisās kājas reimatisma klibumu pieturēdams ar labo, gar laukuma ārējo malu tuvojas Pēteris. Rūsganā, savvaļā augusī, bārda apcirpta, un galvā jauna cepure ar spīdīgu nagu.
– Pēter, vai neiekodīsim drusku krūmos? – ierunājas kaimiņu Jānis. – Bez ķiveres galvā taču nav nekāda skata zaļumu reizē.
– Var, to, mīlīši, var. Derīgs šādā reizē kāds stopiņš.
Man tikai grūti saprast, kamdēļ vairs nav tā kā senāk? Tad Zāļu vakarā balli neviens par naudu netaisīja. Ušuros pat – tikko saule nogrima aiz Kadupu sila, lazdu kalniņā sāka pulcēties līgotāji. Tad man bija tas uzdevums iebāzt sveķeli darvas mucā, un puiši līgodami sauca kalnā saimnieku ar brūno miežu devumu, un meitas nepalika puišiem iepakaļ, aicinādamas dziesmām arī saimnieci pie jāņabērniem ar sieru, sviestu un siltu miežu plāceni. Bet tagad – viss par naudu, viss par naudu!
Jā, tās laikam kara sekas.
Krūmos uzmeklēt “riteņkrodziņu” nav grūti. Drīz vien Ernis, Jānis un vecais Pēteris tur savā vidū prāvu māla krūzi pilnu pašdarināta alus. Viņi visi trīs sēž omulīgi pie lazdu krūma un veldzē saulē izkaltušās krūtis ar stipro, zaļganbrūno sulu. Pēteris kļūst runīgs.
– Velns! – viņš saka. – Šitais nav tīri mazais kodējs! Šito ninnu Blekte labi nostrostojis. Mīksnējs kā villa, bet galvā, pagāns, kāpj.
– Nu, Pēter, pastāsti kaut ko no savām jaunām dienām, – ieminas Jānis.
– Var, mīlīši, var, tikai nekā tur nebūs iepriecinoša, – atmet ar roku Pēteris.
