Lai drīkstētu vadīt automašīnu, ir jāmācās kursos, jāiziet ārstu pārbaude, jākārto skolas un valsts eksāmeni.
Lai drīkstētu vadīt automašīnu, ir jāmācās kursos, jāiziet ārstu pārbaude, jākārto skolas un valsts eksāmeni. Pēc tiesību iegūšanas ir ātruma ierobežojums, ar kādu drīkst braukt jaunais autovadītājs. Lai kļūtu par ieroča īpašnieku, arī ir gandrīz tādas pašas pārbaudes. Lai turētu suni, nav jāzina nekas. Pat vispārējais mācību kurss nav obligāts. Ja saimnieks vēlas, viņš var mācīt, var arī nemācīt. Neviens par to neko neteiks, bet vajadzētu teikt.
Nesen svinējām Bānīša svētkus. Programmā bija arī suņu paklausības demonstrējumi. Pavisam uz Stāmerienu aizbrauca desmit suņi un to saimnieki. Inga ar vācu aitu suni Reksi, Māra ar rīzenšnauceru Ulri, Agra ar īru seteriem Flēru un Greisu un vācu aitu suni Džeinu, Edvīns ar rotveileru Džeiru, Undīne ar īru seteru Ledu, Jānis ar īru seteru Vitro, Dzintra ar īru seteru Boni, Solvita ar īru seteru Gleizu. Laiks nebija īpaši labs, jo sijāja sīks lietutiņš. Saimnieki bija mazdrusciņ uztraukušies, kā strādās suņi, jo šāda uzstāšanās notika pirmo reizi. Ieradāmies laikus paredzētajā vietā, lai suņi varētu aprast ar apkārtējo vidi. Problēmu nebija. Cilvēki nāca klāt un jautāja vai drīkst suņus paglaudīt, kas arī netika liegts, un nevienam sunim pat prātā neienāca darīt kaut kādas muļķības vai izrādīt agresivitāti. Cilvēki ir par daudz sabaidīti ar briesmīgiem rakstiem laikrakstos, cik daudz ir sakosto un nokosto, bet tas ir tikai notikušā fakta konstatējums. Neviens nav uzrakstījis, kāpēc tā notiek.
Uzstājas skatītāju ielenkumā
Kad sākās mūsu priekšnesums, vietas, kur uzstāties, bija pavisam maz, jo mūs burtiski ielenca skatītāji. Vispirms rādījām īru seterus kā šķirnes pārstāvjus, un Dzintra pastāstīja par tiem. Īru seters ir putnu suns, kam vajadzētu iet medībās, bet retais no viņiem to dara. Tādi laiki. Toties viņi ir mīlestības suņi un taja pašā laikā godam sargās savu teritoriju, paziņodami saimniekam, ka nāk kāds svešinieks. Pēc tam uzstājās Džeina, Greisa, Džeira, Ulris un Reksis. Rādīja elementus no vispārējā paklausības kursa, kas būtu jāzina katram sunim.
Bija arī kuriozi. Pēc komandas “vietā”, kur sunim jāiziet uz noteikto vietu un jāapguļas, Ulris aizgāja un apsēdās uz somas, kas izraisīja jautrību skatītājos. Notiek visādi. Ne jau vienmēr suns izpilda visu tā, kā saimnieks vēlas. Toties Reksis pēkšņi izdomāja, ka grib dzert, kaut arī visapkārt stāvēja cilvēki, piespiedušies cits pie cita, viņš tomēr atrada vietu starp skatītāju kājām, lai tiktu pie peļķes padzerties.
Nelaimēs vainojami saimnieki
Tad Inga ar Džeinu parādīja brīvo dresūru, arī pārējie suņi lēca augstlēkšanu. Noslēgumā Džeina un Džeira rādīja paņēmienus no aizsardzības dresūras. Uzstāšanās laikā netika apdraudēts neviens no skatītājiem, lai gan viņi atradās turpat līdzās suņiem, un nebija neviena no korespondentiem, kas par šo suņu uzstāšanos uzrakstītu laikrakstā.
Kāpēc tik bieži tiek rakstīts sliktais par suņiem? Tie nelaimēs nav vainīgi, bet gan saimnieki. Tāda ir bijusi audzināšana. Ja viens dzērājs darbdienas vidū izraisa avāriju un apdraud cilvēku dzīvību, avīzē neraksta, jo tā jau pierasta lieta, par to, ka viens suns piesiets pie bankas bez uzpurņa, raksta un fotografē. Piekrītu, saimniece ir pārkāpusi likumu, uzpurnim jābūt. Ta ir nepareiza saimnieka domāšana, ka mans suns nekož. Apkārtējiem cilvēkiem tāpat var būt bailes, un tas ir normāli.
Bieži izvēlas sargsuņus
Šajos laikos cilvēki joprojām vēlas vairāk iegādāties sargsuņus, nevis citus. Tas norāda, ka mēs neesam droši par sevi un savu mantu. Domāju, ka jāsāk no paša sākuma. Tiklīdz saimnieks iegādājas suni, tā jāapmāca vispārējās paklausības kursā. Vienalga, vai tas ir šķirnes vai bezšķirnes suns, un jāsāk mācības no kucēna vecuma, tad nebūs problēmu ar uzpurņa nēsāšanu un iešanu pie pavadas sabiedriskās vietās. Daži tūlīt iebildīs, ka viņu suns nekur neies, dzīvos tikai savā teritorijā. Bet kāpēc apdraudēt veterinārārstu? Uz potēm suns jāved, mazums kādas problēmas var rasties. Lai neiznāk tāds kuriozs, ka iepotēt var tikai tad, kad tas ir iespiests starp durvīm. Man saimnieka vietā būtu kauns par tādu suni. Tāpat, ja, pie ārsta aizvests uz kādu procedūru, tas var atļauties rūkt vai pat kost savam saimniekam. Par veterinārārstu es vispār nerunāju, tam ir jābūt īstam faķīram, lai izvairītos no sakošanas. Es zinu cilvēku, kas pirms kucēna iegādes man pavēstīja, ka savam mīlulim uzpurni nekad neliks. Neatbildēju neko. Bet suņu skolā dzīvniekam tiek mācīts nēsāt uzpurni. Un tagad pilsētā bieži redzu, kā minētais saimnieks iet pastaigāties ar suni, kam ir uzlikts uzpurnis.
Mums visiem ir jāmācās
Audzinot bērnus, ir problēmas. Audzinot suņus, arī ir problēmas. Suns iet uzpurnī un pavadā blakus savam saimniekam, to neraustot gar visiem kokiem un apstādījumiem, pie veterinārārsta tas nerūc un dusmās nerāda zobus. Arī mazo suņu saimniekiem mīluļi jāved pavadā. Nedrīkst būt situācija, ka saimnieks iet pa ielas vienu pusi, bet sunītis skrien pakaļ pa otru. Nesagādāsim paši sev problēmas tur, kur tām nevajadzētu būt.
Grūti ir izaudzināt labu suni. Vēl grūtāk ir atrast labu saimnieku nāvei nolemtam dzīvniekam. Paldies par atsaucību tiem cilvēkiem, kas palīdzējuši pamestiem dzīvniekiem.
