– Teiksim – mīlestībā? – neatlaižas Jānis. – Mīlestībā? Jā. Jūsu gados biju tāds pats veikls un iznesīgs puisis kā jūs, un zaļumu reizēs, tā kā tagad, vienam otram skuķēnam ietrīsējās pret mani sirsniņa.
70.
– Teiksim – mīlestībā? – neatlaižas Jānis.
– Mīlestībā? Jā. Jūsu gados biju tāds pats veikls un iznesīgs puisis kā jūs, un zaļumu reizēs, tā kā tagad, vienam otram skuķēnam ietrīsējās pret mani sirsniņa. Bet tad es iemīlējos, mīlīši – iemīlējos un daudz man no tā bija jāpiedzīvo asaru.
– Kamdēļ tad tā? – brīnas Ernis.
– Redziet, cālīši, prāts gribēja to, ko mīlēju, bet vecāki to liedza, un bija jāapņem par sievu – ek’ Ušuru radiniece… Ak, asaras, asaras! Man viņa nemazās nepatika: viņai acis bija tādas kā spoles un kājas kā stirnai bez gaļas. Bet vecāki tā gribēja – ko man bija darīt? Samierinājos – dzīvojām, un, ja Dievs viņu nebūtu paņēmis, varbūt vēl šovakar abi uzlēktu kreicpolkā. Bet tā nu tajā dzīvītē iet, – Pēteris smagi nopūšas. – Mīlestība ir tāda lieta, ko pats ar savu prātu nevar ņemt, bet visam ir jānotiek, kā Dievs to grib.
– Nē, Pēter, – iekrīt Ernis, – ja mēs dzīvojam mīlestībā ar Dievu, tad tai mīlestībai, par kuru tu runā, jānāk ar mūsu pašu gribu.
– Varbūt, dēls, varbūt, – atsaka Pēteris, – bet dzīvītē mums šad tad jāatduras kā pret cūkas kaujamo mietu.
Pašā vakarā dejas laukumā ļaužu salasās diezgan daudz. Pēc laidara apdarīšanas līcī ierodas arī Jaunzemu Austra. Ernis pamet Jāni un Pēteri un uzlūdz Austru uz deju. Bet jau pēc pirmās dejas Ernis aizmirst draugus pie alus kausa. Viņam daudz labāk patīk būt kopā ar šo meiteni, kuras galvu saule balina jau divdesmito vasaru.
Lāgiem viņi dejo, bet lielāko laiku tomēr nosēž uz sola. Un cik savādi – šovakar viņiem nevedas valodas. Vai viņiem grūti sadzirdēt vienam otru? Varbūt.
