Jāņa Krastiņa dzimtene ir Latvija, lai gan mūža lielāko daļu sirmais vīrs dzīvojis un strādājis Anglijas sirdī Londonā.
Jāņa Krastiņa dzimtene ir Latvija, lai gan mūža lielāko daļu sirmais vīrs dzīvojis un strādājis Anglijas sirdī Londonā. Tikai pirms trim gadiem viņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā un tagad par savu pilsētu sauc Rīgu, ko bieži vien nodēvē par Londonu.
Jānis ir lepns ne tikai, ka vecāki savulaik viņam izraudzījušies latvisko Jāņa vārdu. Arī par to, ka pats spējis vairāk nekā piecus gadu desmitus saglabāt sevī latvisko mentalitāti un neaizmirst latviešu valodu, kurā Jānis runā bez ārzemniekiem raksturīgā akcenta. Dzīvojot Anglijā, Jānis pēc atmiņas un fotogrāfijām darinājis vairāk nekā piecus simtus dažādu latviešu amata rīku, intarsiju* un ēku maketu, no kuriem apmēram divi simti izkārtoti nelielā jumta istabiņā Gulbenes rajona Rankas pagasta “Jaunsaliņu” mājās, kur Jānis ir biežs un gaidīts viesis. Pārsteidzoša ir viņa izdoma, pacietība un darbu precizitāte. Ar darinājumiem var iepazīties visi, kas vien vēlas.
“Esmu dzimis toreizējā Cēsu apriņķa “Vecsaliņu” mājās, kuru šodien vairs nav. Ar kaimiņiem dzīvojām saticīgi, viens otru pazinām, viens otram palīdzējām. Rakstu atmiņas gan par bērnību, gan Anglijā pavadītajiem gadiem. Ar tām varēs iepazīties ikviens, kas atbrauks aplūkot manus darinājumus no koka,” saka Jānis Krastiņš un piebilst, ka netīk, ja kāds viņu dēvē par kungu. Viņa izpratnē šim vārdam ir dziļa jēga, bet Latvijā to vēl īsti neizprot.
Bērnībā nebiju slinks
Puikas gadi Jānim raksturojas ar ganu gaitām un palīdzēšanu vecākiem. “Tiklīdz varēju, centos tēvam visu palīdzēt. Tikai tad, kad vajadzēja ganīt lopus, taisīju visādus stiķus, lai govis ātrāk pārnāktu mājās. Kā ganu mani ātri vien izbrāķēja. Citādi gan slinks nebiju. Mans vectēvs bija būvamatnieks, tāpēc viņam bija daudz dažādu galdniekam vajadzīgu amata rīku. Vismaz 30 paša gatavotas ēveles, kalti, urbji, nazīši. Arī tēvs jaunības dienas bija vadījis kā būvamatnieks, tāpēc darbs ar koku man nebija svešs. Sāku arī pats iemēģināt roku,” atceras Jānis, vērīgi pārlaižot skatienu izkārtotajām figūriņām.
Kokļu meistari
Dzīvojot Londonā, Jānis par saviem labākajiem draugiem uzskatījis kokļu meistarus, jo pēc kārtējā mūzikas instrumenta izgatavošanas arī viņam atlicināts kāds koka klucītis, kas meistara rokās pārtapis par spainīti, grābeklīti, cirvīti, ragavām, kādu trauku vai citu latvieša sētā vajadzīgu priekšmetu. “Darbus veidoju galvenokārt pēc atmiņas. Anglijā man bija mājiņa, kur iekārtoju nelielu darbnīcu, rodot vietu darbgaldam, skrūvspīlēm, ēvelēm un kaltiem. Darbnīcā strādāju nedēļas nogalēs, jo pa dienu vajadzēja atrasties darbā firmā “General Motors”. Atceros, ka pirmos izgatavoju darba ratus jeb tautā sauktos vāģus, tiem sekoja ragavas, kamanas un citi priekšmeti. Apguvu arī intarsiju gatavošanu. Tiklīdz ieraudzīju kādu skaistu fotogrāfiju ar Latvijai raksturīgu ainavu, centos to atveidot kokā kā gleznu,” stāsta meistars. Ar sirds siltumu viņš runā par katru koku, tajā saskatot kaut ko vienreizēju un neatkārtojamu. Piemēram, no kādas plūmes zariem, kas nozāģēta pie mājas Londonā, Jānis izgatavojis miniatūras dažāda lieluma koka tupelītes. Sarindotas vienuviet, tās mudina domāt, ka tūlīt parādīsies arī mazi rūķīši. Arī tagad pēc ciemošanās laukos atgriežoties Rīgā, sirmajam vīram kabatā vietu radis neliels koka klucītis kādas klusas ieceres īstenošanai.
Darbs – noteiktā laikā
No Anglijas uz Latviju Jānis pārvedis tikai pusi darbu, kas tapuši apmēram 40 gados. Lielu daļu uzdāvinājis draugiem Anglijā. Katrs darbs tapis noteiktā laika brīdi, saistīts ar meistara tā brīža pārdomām, neļaujot kādu darinājumu uzskatīt par labāko. “Žēl, ka rokas un acis vairs neklausa. Veidojot figūriņu, rūpīgi jāstrādā pie sīku detaļu izgriešanas kokā, bet tas kļūst par grūtu,” Jānis sūrojas un nenoliedz, ka ir jābūt talantam. “Augstās skolās koktēlniecību neesmu mācījies. Tas ir dzimtā pārmantots talants. Viens pats paliku svešā zemē, ko citu varēju iesākt, lai nevajadzētu nodoties skumjām pēc Latvijas? Paņēmu rokās koka klucīti, aprunājos ar to, sacīdams: “Tev jātop par zirgu, aitu vai ko citu!” Viss izdevās, bet pārējais uz brīdi piemirsās,” domīgi saka Jānis.
Nepiedalījās izstādēs
Meistars nekad nav piedalījies nevienā izstādē, jo baidījies, ka tās rīkotāji izvēlēsies tikai vislabākos darbus, tad tos kāds apmeklētājs vēlēsies iegādāties un daudzi tā pazudīs. Šodien viņš pauž prieku, ka bijis principiāli nepiekāpīgs, bet visi, kas vēlas darinājumus aplūkot, to varējuši izdarīt gan Anglijā, gan tagad Latvijā Rankas pagasta “Jaunsaliņās”. “Te ir viss, kas palīdzēja man izturēt,” saka Jānis.
Nebiju brīvprātīgais
Latviju Jānim Krastiņam nācās atstāt 28 gadu vecumā, kad viņu iesauca leģionā. “Esmu pieskaitīts visiem noziedzniekiem, kā padomju laikā mūs mēdza dēvēt. Dienējis policijas bataljonā, bijis leģionārs. Sevī neesmu juties kā noziedznieks, jo nekad neesmu Latviju nodevis. Ceļš uz Angliju man veda vispirms caur Vāciju, jo pēc tās kapitulācijas tur atrados karagūstekņu nometnē. Sevi uzskatu par laimīgu cilvēku, jo nometnē pavadīju tikai pāris mēnešus, tad nosūtīja uz Holandes pierobežu. Londonā mums, iebraucējiem, divus gadus vajadzēja strādāt lauksaimniecībā. Angliski nesapratu, tāpēc ierādīja darbu, kur vajadzēja darīt, nevis daudz runāt. Nedaudz vēlāk bagātam anglim palīdzēju būvēt kotedžas. Biju mūrnieka palīgs. Londonā strādāju gāzes fabrikā, kur iemācījos angļu valodu, ka “neviens vairs maisā iebāzt nevarēja”. Vēl pēc kāda laika strādāju amerikāņu firmā “General Motors”, kur dienā izgatavojām 800 ledusskapjus, ko sūtīja uz Austrāliju. Londonā bija viegli dzīvot tiem, kas nebaidījās no darba. Es to pratu,” atceras Jānis.
Gribēju atgriezties
Atgriezties Latvijā Jānis vēlējies vienmēr, tikai nevilinājusi toreizējā “brīvbiļete” uz Sibīrijas plašumiem. 1998.gada 18.decembri viņš vienmēr paturēs atmiņā kā tikšanos ar dzimteni, lai no tās nekad nešķirtos. “Neviens trimdinieks nevar aizmirst un nedomāt par dzimteni. Arī Londonā ap mani vienmēr bija latviešu sabiedrība, jo dziedāju Londonas latviešu korī, ko vadīja Lilija Zobens. Esmu dziedājis pat Mežaparka Lielajā estrādē. Kopā ar koristiem, kā angļi saka, rīkojām dažādas “pārtijas”, viens otru apciemojām. Tad arī izrādīju savu veikumu, ko esmu uzfilmējis videofilmā. Atbrauciet ciemos uz Rīgu! Parādīšu,” aicina Jānis.
Ir sava mentalitāte
“Ja runājam par angļiem kopumā kā par tautu, tad Anglija ir valsts, kam piederējušas kolonijas, bet latvieši vienmēr bijuši apspiesti. Angļu garīgā mentalitāte atšķiras no latviešu, bet arī tur cilvēki ir dažādi. Tiem, kas aizbrauc uz Angliju, ir jāvar piemēroties angļu likumiem un tikumiem. Neviens cilvēks nevar aiziet projām no savas tautības,” domā Jānis Krastiņš. Tāpēc arī mūža nogalē viņš ir atkal Latvijā, kur rudeņos zelto labības druvas, bet pavasaros atlido gājputni. Vai gan arī viņš nav tāds gājputns, kas uz saviem spārniem visu mūžu nesis dzimtenes mīlestību, tai veltot katru no koka darināto figūru, intarsiju vai trauku.
* intarsija – no koka plāksnītēm veidoti attēli vai ornamenti, kas iedarināti koka priekšmeta gludajā virsmā
