Ne vienmēr ir jāmēro tāls ceļa gabals, lai pārsteigumā izsauktos: “Cik te skaisti!” Dažkārt pietiek aizbraukt līdz kaimiņu rajonam, lai apmeklētu kādu tūristu iecienītu objektu un tajā atklātu kaut ko jaunu.
Ne vienmēr ir jāmēro tāls ceļa gabals, lai pārsteigumā izsauktos: “Cik te skaisti!” Dažkārt pietiek aizbraukt līdz kaimiņu rajonam, lai apmeklētu kādu tūristu iecienītu objektu un tajā atklātu kaut ko jaunu.
Tas var būt kāds koks vai krūms, kas gada laikā pastiepies garāks, kāds gādīgu roku sagādāts soliņš, kas novietots vietā, no kuras paveras visskaistākā dabas ainava. Arī skaistā atklāsme katru gadu ir cita un pārsteidzoša.
Viena no Latvijas skaistākajām un arī viltīgākajām upēm ir Gauja, kas ne tikai ūdenstūristiem, bet arī kājāmgājējiem savos krastos negaidot uzbur augstas smilšakmens klintis, neskaitāmus baltu ievu pudurus pavasarī un krastmalas oļu ceļus. Par Gauju dzejnieki sacer dzejoļus, bet komponisti tos ietērpj mūzikā. Nevajag raudzīt pēc sendienu teikām, ja, uzlūkojot Gauju un smilšakmens iežu varenumu tās krastos, paši spējam stāstīt teikas. Teiku vai vismaz nostāstu pelnījis arī Sietiņiezis, kas, šķiet, uz varenajiem klinšu pleciem notur kaut nelielu, tomēr nozīmīgu debess daļu. Cilvēciskā niecība vislabāk jūtama, stāvot milža pakājē.
Ieguvis plašu popularitāti
Sietiņiezim labdienu varēsiet padot tad, kad būsiet pieveikuši apmēram divus kilometrus no Valmieras robežas pa Valmieras – Rīgas šoseju un ceļa kreisajā pusē pamanījuši norādi “Sietiņiezis”. Sekojot šai un tālākām norādēm, sasniegsiet mērķi, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Latvijā, kā arī viens no skaistākajiem iežiem Gaujas krastos. Tas nelīdzinās lepnai pilij, kas negaidot parādās, izejot cauri nelielam priežu mežam. Sietiņiezim piemīt īpašība atklāties pamazām, ejot soli pa solim pēc maršruta, ko izstrādājusi pirmo Vidzemes gidu kursu beidzēja, licencēta gide Vidzemes novadā Gunta Kanapole.
Lielākais smilš-akmens atsegums
Latviešiem ir pamats lepoties, jo Sietiņiezis ir lielākais baltā smilšakmens atsegums ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, jo citi smilšakmens atsegumi Amatas, Salacas un Gaujas krastos ir sarkanā krāsā. Iezi veido balti, smalkgraudaini smilšakmeņi, bet vareno klinti, kuras garums ir 200 metru un augstums 13 metru, veido baltā smilšakmens atsegums 26 hektāru platībā. No galvenā ieža upē ieteicies izcilnis, tā dēvētais Velna papēdis. Ej nu sazini, vai velns te kādreiz bijis vai ne, bet papēdis patiesi ir varens. Sena teika stāsta, ka velns te esot atspēries, kad skrējis pāri Gaujai uz Liepas Lielo ellīti.
Lai būtu iespējams labāk ļauties apkārtējās dabas skaistumam, nesteidzoties, pakāpienu pēc pakāpiena, soli pa solim izstaigājiet taku un kāpņu līkločus, brīdi uzkavējieties izveidotajos skatu laukumos, jo tikai tā varēsiet uzlūkot plašās Gaujas senlejas ainavas un dziļi ieelpot nu jau rudenīgi vēso gaisu. Ainavas patiesi te ir fantastiskas.
Nav noskaidrots: mājas vai bites
Par ieža nosaukumu izteiktas dažādas versijas. Arī tūristus tas mudina meklēt un, iespējams, arī rast kādu vietu, kas līdzinātos sietiņam. Izrādās, ka tas pamanāms vērīgam cilvēkam. Tuvējo māju ļaudis ir pārliecināti, ka iezis savu nosaukumu dabūjis tāpēc, ka netālu no tā atrodas “Sietiņu” mājas. Vēl citi uzskata, ka nosaukums radies no ieža izskata. Ja uzmanīgāk palūkojas, var pamanīt, ka tā virsma klāta ar mazām aliņām, kuras iezī izalojusi kāda savvaļas bišu suga. Šīs aliņas ir tās, kas rada sietiņa efektu.
Avoti veido upi, kas ietek Gaujā
Sietiņiezi tā pētnieki iedala divās daļās – ziemeļu un dienvidu. Ziemeļu daļu veido jau minētā 200 metrus garā un 13 metrus augstā krauja ar lēzeniem izciļņiem un iegrobēm. Tiem ir izteiksmīgs smilšakmens dubultais slāņojums – tumši pelēkas un rūsganas smago minerālu koncentrātu kārtiņas. Savukārt Sietiņieža ziemeļu galā Gaujā ieplūst no vairākiem avotiem veidojusies upīte, bet no klints apakšas iztek avotiņš. Ieža kraujas dienvidu posms sākas vietā, kur tas atvirzās no upes, tāpēc kraujas augstums te ir 15, bet atseguma garums 150 metru.
Veicina dēdēšanas procesu
Blakus Velna papēdim līdz 1974.gadam atradies viens no izcilākajiem veidojumiem – Lielā arka, bet 1974.gadā tā sabrukusi.Iežu pētnieki stāsta, ka šo procesu veicinājis smilšakmens cementējums ar dzelzs oksīdu vai mālu, tāpēc cementācijas pakāpe ir vidēja vai pat vāja. Pazemes un virszemes ūdeņu darbības, kā arī gaisa temperatūras maiņu rezultātā nemitīgi norisinās smilšakmens dēdēšanas process. Tūristus dažkārt izbrīna iežogojums un striktā norāde: “Nekāpelēt! Bīstami!” Šai norādei patiesi vēlams paklausīt, jo, ja par atseguma ziemeļu daļas saglabāšanu rūpējas pati Gauja, cieši piekļaujoties stāvajai smilšakmens sienai un padarot to nepieejamu no krasta, tad ieža dienvidu daļa ir viegli ievainojama. Tādēļ tā jāsargā no patvaļīgajiem kāpelētājiem, šļūkātājiem un tiem, kam prieku sagādā ieskrāpēt iezī savu vārdu vai pat teikumu. Pagājušā gada pavasarī veikti vairāki ieža aizsardzības pasākumi – norobežota eja pie Velna papēža, slēgta iedobe dienvidu daļā un izveidoti vairāki iežogojumi. Tas viss tiek veikts tāpēc, lai iespējami ilgāk saglabātu šo unikālo dabas objektu un dotu iespēju par to priecāties arī nākamajām paaudzēm.
Viena no trim alām
Dodoties tikties ar Sietiņiezi, noteikti izbaudiet, cik patīkami vai baisi ir Vella alā, kuras garums šobrīd ir 10,5 metri. Kāda teika stāsta, ka tā ir viena no trim alām, kur mājojis velns. Pirmās divas alas atrodoties pie Liepasmuižas Gaujas pretējā krastā.
Pavasara darba svētkos ierīko akmeni
Par Sietiņieža skaistumu priecājas ne tikai šodienas paaudzes. Izrādās, ka jau 1927.gadā Sietiņiezī uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu “Skaties uz skaisto Latviju un priecājies par to!”. To ierīkojuši Latvijas Universitātes studenti pavasara darba svētkos. Ir pieņēmums, ka akmenī iekalts Kārļa Ulmaņa teiciens, iespējams, tāpēc padomju varas gados vairākkārt lemts par akmens likvidēšanu. Tomēr tas stāv kā stāvējis. Ir pamats domāt, ka drīzumā akmeni novietos tuvāk augšējai takai, lai tūristiem tas būtu ērtāk apskatāms.
Senatne sarokojas ar šodienu
Lielisks priežu sils, tumšzaļu brūklenāju paklājs, gandrīz divsimtgadīgas priedes un Gauja – tā senatne sarokojas ar šodienu. Ir prieks, ka pēc nesteidzīgās pastaigas te iespējams sakurt ugunskuru, jo tam ierīkota speciāla vieta, vēl brīdi pasēdēt uz kāda no soliem un ļauties dabas klusumam, ļauties pārdomām, bet, ierodoties ciemos pie Sietiņieža Gaujas krastā, izrādīt cieņu dabai un cilvēku darbam. To iespējams izdarīt tikai ar saudzīgu attieksmi pret šo burvīgo dabas objektu.
Fakti
Sietiņieža ziemeļu kraujas garums ir 200, augstums 13 metru.
Dienvidu posms ir 15 metrus augsts un 150 metrus garš.
Baltā smilšakmens atseguma platība ir 26 hektāri.
Sietiņieža mežā aug 160 gadus vecas priedes.
Pēdējie ieža aizsardzības pasākumi veikti 2000.gadā.
1927.gadā Latvijas Universitātes studenti uzstāda piemiņas akmeni ar nolūku pievērst ikviena uzmanību Latvijas skaistajai dabai.
