Ligita Dzenīte par savām sauc Tirzas pagasta “Dravnieku” mājas, kas atrodas Vecadulienā.
Ligita Dzenīte par savām sauc Tirzas pagasta “Dravnieku” mājas, kas atrodas Vecadulienā. Līdz pagasta centram, kur vairāk dažādu aktivitāšu nekā Virānē, mērojami astoņi kilometri. Gandrīz tikpat līdz Madonas rajona Dzelzavas centram, tāpēc par vispusīgu atpūtu pēc darba Vecadulienas veikalā, kas uzskatāms par šīs apdzīvotās vietas centru, Ligita gādā pati.
“Esmu “Lāčplēša” (dzimšanas dienu svin 11.novembrī) meitene. Tas ir laiks, kad rudens salnas “nokodušas” vasaras ziedus, tāpēc par tiem steidzu priecāties no pavasara līdz vēlam rudenim,” saka Ligita, aicina uzlūkot datūriju, sauktu par eņģeļa tauri un velnābolu, kas, augdama nelielā puķu podā, sasniegusi vairāk nekā divu metru augstumu.
Priecājas par ziediem
Ligitai patīk orhidejas. Ja vien tās nebūtu tik kaprīzas, viņa šos ziedus audzētu pati, jo, priecājoties par ziedu krāšņumu, aizmirstas dienas nogurums un rūpes. “Ziedi veldzē sirdi,” saka Ligita. Kā nemiera vadīta, viņa nemitīgi cenšas rast aizvien jaunus stādus un puķu sēklas, lai kā pārsteigumu vēlāk gaidītu to uzziedēšanu. “Vasaras rītos basām kājām pa rasu steidzu aplūkot, kāds zieds uzplaucis. Tad, kad zied īrisi un lilijas, vispirms dodos pie tām. Patīk saulespuķes, bet asteres uzskatu par visizturīgākajiem ziediem. Tās ir tik daudzkrāsainas un praktiskas,” priecājas Ligita.
Iedala mātes lomas
Dzīvē Ligitai vajadzējis “izspēlēt” dažādas lomas, tāpēc aktīvu darbību Tirzas pagasta dramatiskajā kolektīvā viņa uzskata par atpūtu. “Pēc būtības esmu strauja rakstura cilvēks, tāpēc arī uz skatuves man tiek līdzīgas lomas. Galvenokārt spēlēju mātes. Gan labās un sliktās, gan strādīgās un slinkās. Lomas tekstu apgūstu vakaros pēc darba un mēģinājumos. Esmu atbrīvojusies no satraukuma pirms izrādes, lai gan spēlēt sava pagasta cilvēkiem ir liela atbildība,” saka Ligita un tirzmaliešus vērtē kā atsaucīgu publiku. Par vienu no sev tīkamākajām Ligita min Annītes lomu Rūdolfa Blaumaņa lugā “Brīnumzālīte” un Pindacīšu no “Skroderdienām Silmačos”. “Pindacīša – tā ir dzīve,” saka Ligita.
Laukos vajag pirti
Ligita ir sabiedrisks cilvēks, tāpēc sestdienās un svētdienās “Dravniekos” kurina pirti, bet pērties un atpūsties sabrauc radi, draugi un paziņas. “Man patīk, ja apkārt ir cilvēki. Ir tik jauki iekurt kamīnu, raudzīties uguns liesmās un runāt par dzīvi,” prāto saimniece un nenoliedz, ka laukos pirtis veic divas funkcijas – mazgāšanās un kultūras, jo te dzimst vislabākās idejas, atrisinās problēmas un dzirkstī asprātības. “Eju pirtī tikai tad, kad visi darbi padarīti. Tas nekas, ja dažkārt pulkstenis rāda pusnakts stundu,” saka Ligita. Vislabāk viņa jūtas mājās un nevar sadūšoties sēsties lidmašīnā, lai apciemotu radinieci, kas dzīvo Amerikā. “Vai gan citur būs labāk?” klusībā Ligita uzdevusi šo jautājumu neskaitāmas reizes.
Patīk labas filmas
Ligita nepauž sajūsmu par nebeidzamajiem un tik līdzīgajiem dienvidnieku seriāliem. Viņa rod laiku, lai noskatītos labu filmu par skaistu mīlestību. “Nesen televīzija radīja filmu “Zirgu vārdotājs”. Skatījos un raudāju. TV 3 demonstrē šādas filmas, bet ne vienmēr tās izdodas noskatīties līdz galam, jo pieslēdzas Gulbenes televīzija,” saka Ligita. Viņa labprāt dodas noskatīties labu teātra izrādi un kā vienu no pēdējām min Liepājas teātrī izrādi “Natālija. Nata – lija”. Drīzumā viņa kopā ar vēl citiem pagasta ļaudīm dosies uz Rīgu, uz izrādi Nacionālajā operā. “Man tie būs svētki, jo diemžēl no Virānes līdz Rīgai ir tālu,” saka Ligita.
