Šī dejas mūzika ir daudz griezīgāka un nepatīkamāka nekā dūkoņa kulšanas talkā, kad Ernis laiž mašīnā Austras atgrieztos rudzu kūļus.
71.
Šī dejas mūzika ir daudz griezīgāka un nepatīkamāka nekā dūkoņa kulšanas talkā, kad Ernis laiž mašīnā Austras atgrieztos rudzu kūļus. Talkas troksnim viņu valodas allaž skanēja pāri, bet šīvakara mūzika ir apslāpējusi visu…
– Austra, nupatās es tevi ilgi novēroju. Kas tevi nospiež?
Austra pietvīkst un kautri nolaiž acis.
Ko lai saku? – viņa domā. Viņai gribas runāt, bet neuzdrošinājas. Arī atrunāties nespēj. Viņa neprot melot, tamdēļ klusē.
– Austra, man liekas, tev kaut kas smags guļ uz sirds. Kad mēs vēl gājām skolā un visās tajās darba vasarās, kad vēl dzīvoju jūsu mājās, es tevi nekad neredzēju tik skumju.
Austra paceļ galvu un silti, silti ieskatās Ernim acīs.
– Tu… – bet tūdaļ arī meitene apraujas, kā nedrīkstēdama nekā teikt.
– Runā, Austra, – Ernis pievirzās uz sola viņai tuvāk.
– Erni… Iesim drusku paklaiņāt pie Liedes krastiem. Man tik daudz tev ko stāstīt… Iesim!
XIX
Viegli nolaižas nakts, tīdama zemi pelēkā krēslas seģenē. Debess nojumā tālu vizmo zvaigžņu mirga.
Pie viņu kājām slīd klusā, melnūdeņainā Liede, rotādamās maziem, sīkiem vilnīšiem. Viņi sēž uz sakaltušu alkšņu zaru klēpja, kurus te kādreiz piecirtis vietējais Liedes makšķernieks. Šie sausie, apsarkušie zari ir apbrīnojams sēdeklis. Ernis te viens ir stundām pavadījis un raudzījies ūdenī, sekodams katrai pludiņa kustībai. Tagad viņi ir divi. Ernis paskatās blakussēdētājas sejā.
No kupla jāņuzāļu vaiņaga raugās uz viņu divas dzirkstošas acis.
Viņā krasta malā skan mūzika, vizmo darvas muca, ap kuru ritmiski šūpojas dejotāju silueti. Līdz ar jūsmīgām valša skaņām nāk pāri upei alus trauku vilinošais troksnis. Tur sadzer veselības jāņubērni. Ber Ernis un Austra sēž uz zaru klēpja tik vienmuļi, it kā uz sirdīm gulētu noslēpums, par kuru gaidāms sods…
Ernis atkal paskatās uz savas blakussēdētājas pusi.
No kupla jāņuzāļu vaiņaga ēnas raugās uz viņu divas smaidošas acis.
No upes kāpj migla. Kūp ūdeņi. Lēnā vēsmā šupojas līča alkšņu zari. Melnās vārnas, smagi irdamās caur pelēko krēslu, nozūd aiz upes ieloka. Erņa skats klīst pār Liedes kluso līmeni.
Pāri otrā krastā skan jāņudziesmas un mūzika. Bet te tāds klusums. Tikai divas sirdis trīs slepenās gaidās…
– Vai viņa mani mīl? – domā Ernis. – Varbūt. Taču tā nesēdētu ar mani, ja es tai būtu tik vienaldzīgs. – Skati grimst atkal kuplā jāņuzāļu vaiņagā, no kura raugās uz Erni divas skumjas acis.
Līgo! Varonīgi nodimd Liedes līčos. Līgo… Atbalsojas birzēs un laukos. Tur jāņubērni līgo un sadzer veselības. Tālu aiz tumšās meža sienas kā atbalss skan – līgo… līgo… Bet Austrai ir grūti sākt līgot. Viņai gribas runāt, stāstīt par mākoņiem, kas viegli soļo no austrumu puses. Stāstīt par savām jūtām un mīlu. Bet jaunības naivums sirdi sien baigās nojausmās. – Vai Ernis nedusmosies? Vai neaizbēgs no viņas prom?
Neviļus Ernis paskatās uz savu blakussēdētāju. No kuplā jāņuzāļu vaiņaga ēnas raugās uz viņu divas zobgalīgas acis.
Tālumā suņi rītu zvana. Alkšņi krastmalā klusi sačukstas. Austrumi sāk palikt sārtāki, un Ernī mostas dziņa noskūpstīt meiteni. Bet tad kā žēls vaidiens pār lūpām klusībā noskan: kas gan tev arī neienāk prātā…
