Esi sveicināts, sveicināts TU, kas visu apšaubi un tomēr gribi ticēt, TU, kas vienmēr jautā – kāpēc, un gaidi atbildi! Es rakstu TEV.
Esi sveicināts, sveicināts TU, kas visu apšaubi un tomēr gribi ticēt, TU, kas vienmēr jautā – kāpēc, un gaidi atbildi! Es rakstu TEV. Mani sauc māsa Vianneja vai vienkārši Māsa. Esmu nokļuvusi Gulbenē, lai šeit dzīvotu un strādātu skolā un baznīcā. Redzi, lai dzīvotu, arī klostera māsai ir jāmācās un jāstrādā.
Vai esi kādreiz redzējis baznīcas torņus, kas iesniedzas debesīs? Vai varbūt TU raugies vienīgi televizorā un mammas spogulī? Zinu, ka lielpilsētās bērni sēž, degunus iebāzuši datoros, un iedomājas sevi esam par elektronisko spēļu varoņiem. Bet īstenībā viņi paliek uz vietas un neko nepaveic. Mēs visi ilgojamies pēc brīnumainiem piedzīvojumiem, kuros mēs būtu gudri, spēcīgi, skaisti, un visi mūs mīlētu. Bet ir taču sācies jauns mācību gads, tas, lūk, ir mūsu brīnumainais piedzīvojums! Pilns jauniem atklājumiem, patīkamiem un mazāk patīkamiem pārsteigumiem, negaidītiem notikumiem, neparastām tikšanās reizēm un cilvēkiem, kaut arī laiku palaikam ļoti apgrūtinošs. Es vēlos būt kopā ar TEVI šajā piedzīvojumā visa gada garumā. Tā kā manas mājas ir Baznīca, pirms es devos ceļā, saņēmu no Dieva svētību. Arī TU vari to saņemt. Un katru reizi, kad mēs tiksimies šeit, es pastāstīšu TEV kādu stāstu, kas būs kā labs padoms. Šodien tas ir stāsts par pīlēnu Kamoliņu, kas izlēma “iet un ieraudzīt”.
Tikko kā izlobījies no olas, viņš sastapās ar māmiņas maigajām acīm un gādīgo knābi. Viņu apskāva silti pūkainā pīļu ģimene, kurā viņš bija piektais bērns. Tētis un māmiņa, lieliskais meža pīļu pāris, katram no saviem bērniem bija atraduši atbilstošus vārdus. “Spēcīgais Knābis… Plašie Spārni… Zelta Pakaklīte… Debeszilā Spalva… Hm!…” noteica tētis, vērīgi lūkojoties dēlēnā. “Nekā īpaša es viņā neredzu. Viņš ir tikai dzeltenu spalvu kamoliņš.” Māmiņa līdzjūtīgi nopūtās un sacīja: “Viņa vārds būs Kamoliņš.”
Kamoliņš bija vismazākais ģimenē, tādēļ viņš peldēja rindas pašā galā. Visi un viss, ko viņš ieraudzīja upes krastos un dzelmē, viņu pārsteidza un aizrāva. Pasaule bija tik saistoša, ka Kamoliņš vienmēr palika iepakaļ, raugoties gan te, gan tur, tā izjaukdams ierindu vai ieskriedams ar knābi sava brāļa pēcpusē. “Es neizdarīju to ar nodomu,” atvainojās Kamoliņš. “Tu patiesi esi dumiņš,” izsmēja viņu vecākais brālis Spēcīgais Knābis. Kamoliņš klusēja.
Reiz kādu vakaru, kad visa ģimenīte bija kopā un rotaļājās, Kamoliņš pietuvojās pie māmiņas un jautāja: “Māmiņ, uz kurieni tek upe?” Māmiņa ar pārsteigumu raudzījās uz savu dēlēnu. Viņa aizdomājās un pēc tam sacīja: “Patiešām, es nezinu. Kādēļ tu to nepajautā tētim?” Kamoliņš pietuvojās savam tēvam. “Tēti, kurp tek mūsu upe?” “Dēliņ, labāk ieēd kaut ko un peldi rotaļāties, nevis domā par tādām muļķībām,” atbildēja tētis. “Upe tek tur tajā virzienā, vai ne?” sacīja brālis Plašie Spārni, kas bija apveltīts ar praktiskās dzīves izjūtu. Kamoliņš, raudzīdamies uz horizontu, izlēmīgi noteica: “Es gribu turp aizpeldēt un ieraudzīt!” “Nedomā par to!” Māmiņa apskāva viņu ar saviem spārniem. “Šeit ir vislabākā vieta izdzīvošanai.”
Nākamajā rītā, saulei austot, Kamoliņš pieņēma svarīgu lēmumu. Klusiņām aizlavījies no māmiņas paspārnes, viņš iepeldēja dziļākos ūdeņos līdz pat upes vidum un ļāva, lai straume viņu nes. Straume nesa Kamoliņu aizvien ātrāk pretī uzlecošajai saulei. Pirmās stundas bija brīnišķīgas. Kamoliņš sveicināja pīļu un fazānu ģimenes,kā arī zvejnieku Mārtiņu, kas aizslīdēja viņam garām. Izdevās arī šo to ieēst. Taču vēlāk kaut kas izmainījās. Upe kļuva ļoti šaura un tecēja starp divām akmens klintīm, uz kurām nekas neauga. Ūdens kļuva aizvien netīrāks un izdalīja šausmīgu smirdoņu. Kamoliņš nokļuva pilsētā. Upe gan kļuva atkal platāka, bet tās krastus te stiprināja akmens un betons. Mazais pīlēns lielajos ūdeņos bija kā spalvu kumšķītis, kas nolemts straumes spēkam. Kamoliņš sajuta savu trauslumu, bet vienlaikus viņu interesēja arī tie jaunumi, kas nepārtraukti atklājās viņa skatam. Lai iedrošinātu sevi, viņš laiku palaikam skaļā balsī atkārtoja: “Es pavisam noteikti gribu uzzināt, uz kurieni tek upe?!”
Kamoliņam vajadzēja izveicīgi appeldēt laivas, lai viņš nedabūtu ar airiem pa galvu. Cīnoties ar cementa blokiem, lai netiktu ievilkts sānu straumē, viņš sāpīgi savainoja sevi. Bet ar to nepatīkamie pārsteigumi vēl nebeidzās. Liela žurka ar sarkanām acīm un spīdošiem zobiem atvērtajā purnā sekoja viņam. Ar sirdi kaklā Kamoliņš iegremdējās ūdenī. Ūdens bija duļķains un tumšs, taču, tā kā mājās bija veicis vingrinājumus, viņš izdarīja manevru atpakaļ un iznira pāris metrus aiz žurkas, kas turpināja viņu meklēt sev priekšā. Par laimi, pilsēta beidzās, un tālāk upe tecēja cauri laukiem, pļavām un dārziem. Kamoliņš te satikās ar meža zosu baru, kura vidū pavadīja vienu jauku vakaru. Taču uznāca nakts, zosis aizlidoja, un Kamoliņš jutās ļoti vientuļš. Paslēpies zem papardes lapas, viņš domāja par māmiņas siltajām spalvām. Divas lielas asaras noritēja gar viņa knābi un iekrita lapās. Te pēkšņi izlīda krupis, saukdams: “Hei! Vai tev neliekas, ka te jau tāpat ir pietiekami slapjš?!”
“Piedod,” atvainojās Kamoliņš.
“Ā, tu raudi, jo esi viens pats?”
“Jā.”
“Es arī esmu viens, bet es neraudu!”
“Es domāju par mājām, par savu ģimeni.”
“Kādēļ tad tu viņus atstāji?”
“Es aizpeldēju apskatīties, uz kurieni tek upe?”
“Kam tev tas vajadzīgs?”
“Tas ir svarīgi.”
“Man gan pietiek ar šīm duļķēm, kas tepat.”
“Es jūtu, ka man tas ir jāierauga,” sacīja Kamoliņš vairāk sev nekā Krupim. Agrā rīta stundā viņš devās ceļā. Tieši pretī austošās saules stariem. Vēl daudzas jo daudzas reizes rīta saule redzēja drosmīgo pīlēnu aizvien no jauna dodamies ceļā. Upe tecēja tālāk arvien mierīgāka. Kamoliņš iemācījās aizsargāt sevi, ar laiku viņa spalvas ieguva tumši brūnu, zeltainu nokrāsu, kas ļāva viegli noslēpties krasta ēnā. Līdz beidzot kādā dienā upe, kļūdama vēl platāka, sadalījās daudzos kanālos, pazuda molos, bet galvenā tās daļa ietecēja jūrā. Kamoliņš bija nokļuvis pie mērķa. Viņš apbrīnoja jūru ar lepnumu un teica: “Ieraudzīju to. Tagad zinu.” Bija labi, bet viņš skuma pēc ģimenes. “Kā es atkal gribētu ieraudzīt savējos!” sacīja Kamoliņš debeszilai dzērvei. “Tik spēcīgai pīlei kā tu tā taču nav problēma!” iesaucās dzērve. Kamoliņš ūdenī ieraudzīja skaistas, spēcīgas un cēlas pīles atspulgu. “Atgriezīšos mājās. Pārlidošu,” nodomāja Kamoliņš. Un tā izdarīja.
Visi raudzījās uz viņu ar apbrīnu.
“Kamoliņš!” iesaucās māmiņa.
“Hm… mums ir jāmaina viņa vārds,” apstiprināja tēvs. Viņš bija lepns par savu dēlu. Kamoliņš jutās patiesi laimīgs. “Un uz kurieni tad tek upe?” pajautāja māsa Zelta Pakaklīte.
“Nespēju to tev izskaidrot. Turp vajag aizpeldēt un to ieraudzīt, tikai tam ir nozīme”, atbildēja Kamoliņš.
Tava māsa Vianneja
