Tā nu sagadījies, ka jau labu laiku esmu viena ar meitu. Ar vīriešiem man neveicas. Pirmais pameta mani citas sievietes dēļ, otro pametu es pati viņa nenoteiktā rakstura dēļ. Ar trešo aizgājām katrs uz savu pusi pēc abpusējas vienošanās, jo es sapratu, ka patiesībā viņa nekad nav blakus, kad man to vajag. Man apnika būt tai labajai, kas allaž gatava traukties pretī, kad mīļotajam to gribas, ja viņš nesaprot, ka reizēm pretī vēlos saņemt tādu pašu atsaucību.
Un tieši tādā brīdī, kad atkal jau biju vientuļa un pilnīgi brīva, pie manis ciemos atnāca manas labākās draudzenes bijušais brūtgāns. Tas pats, kura dēļ mana draudzene mira nost, kad viņš pārtrauca attiecības ar šo. Atnāca it kā parunāties ar mani, atcerēties bijušos laikus, pasūdzēties par to, cik vientuļš un nesaprasts jūtas un kā nožēlo, ka pārrāva attiecības ar manu draudzeni, kurai tagad ir cits vīrietis un arī bērns no viņa.
Tā vārdu pa vārdam mēs tukšojām vienu vīna glāzi pēc otras, jutām tādu kā saskaņu, ko papildināja humora dzirksts, līdz es attapos nogāzta gultā. Vienbrīd iešāvās prātā, ka nebūtu labi salaist ar savas labākās draudzenes bijušo, bet… drīz vien tas aizmirsās. Bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem mēs izbaudījām tuvību, jo mums abiem tobrīd ļoti gribējās seksu. Taču… Kad bijām galā, abi bez vārdiem sapratām, ka turpinājuma nebūs, jo patiesībā nemīlam viens otru. Mēs pat neesam īsti draugi, tikai paziņas.
Par šo gadījumu varētu arī aizmirst, bet… es paliku stāvoklī. Ko tagad darīt? Krīzes laikā dzemdēt otro bērnu un audzināt to vienai? Izvēlēties abortu? Kaut kā negribas. Mēdz teikt, ka no skaistiem tēviem dzimst skaisti bērni. Un tas mans vienas nakts piedzīvojuma līdzgaitnieks ir dikti smuks. Varbūt pateikt viņam, ka esmu stāvoklī? Nezin, ko viņš sacīs?
