Ar gājieniem, demonstrācijām un koncertiem pasaulē tika atzīmēta nabadzības izskaušanas diena. Nezinu, vai koncerti šajā kontekstā ir vietā, ja nu vienīgi nopelnītais tiek novirzīts labdarībai. Bet kā nabadzību izskauž mūsu valstī?
Tā ar katru dienu vēršas tikai plašumā. Bezdarbnieku armija aug ne pa dienām, bet pa stundām. Toties pabalsti plok arvien mazāki. Kur lai ņem sponsorus elementārai izdzīvošanai?
Vai bezpalīdzīgā situācijā nonācis cilvēks pretotos godprātīgi maksāt par visiem pakalpojumiem (kuriem diemžēl cenas nekrīt), ja vien tas būtu iespējams? Elektrība joprojām maksā tik, cik tā maksā, apkure – tāpat, arī malkas krava drīz būs zelta vērtē. Pārtikas produktu cenas nekrītas, arī populārie “humpalu” veikali jau šķiet par dārgu. Lielveikalos jau ir pierasts redzēt, ka pie nocenoto preču plaukta drūzmējas ne tikai nabadzīgākā mūsu tautas daļa, bet arī tie, kuru makos vēl sataustāms kaut kas no daudzkārt apgrieztās algas. Vai tās nav nabadzības pazīmes?
Cerība izķepuroties tiek nopļauta līdz ar sakni, jo tiek izgudroti jauni un jauni nodokļi. “Vai valstij nav jādod nekas – ne jumts virs galvas, ne elementāras sociālās garantijas, ne drošības sajūta. Vai jādod tikai mums?” kāds lasītājs komentē ziņu par kārtējiem nodokļiem. Vai tas nozīmē, ka bezdarbniekiem draud piebiedroties arī bezpajumtnieki?
Viena daļa nabadzībā un izmisumā iedzīto izbrauc no valsts labākas dzīves meklējumos. Vai viņi atgriezīsies? Izskatās, ka valdība cērt zaru, uz kura pati sēž…
