Astrīda Vilciņa: “Latvietim ir vajadzīga stabilitāte.”
Pa laipu ejot, neskaties zvaigznēs! Tā māca tautas paruna, kura kā kulaks uz acs raksturo krīzi un tautas balansēšanu uz izdzīvošanas robežas. Bet kā lai iztiek bez sapņiem, bez skaistā, bez skatīšanās debesīs un zvaigznēs? Lai arī krīze, šodien laukos kultūras nami un bibliotēkas ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad! Vajadzīgs viss tas, kas palīdz nezaudēt latvisko identitāti, pašcieņu un humora dzirksti. Tas palīdzēja izdzīvot padomju laikos, kad Latvija nebija politiski brīva, un palīdzēs arī šodien, kad Latvija iestigusi ekonomiskās atkarības valgos. Par to – saruna ar Astrīdu Vilciņu no Stradu pagasta, kas kultūras darbā nostrādājusi 30 gadus, bet šodien palikusi bez darba.
– Vai nav sajūta, ka šodien kultūra nevienam vairs nerūp?
– Latvietim ir vajadzīga stabilitāte un noteiktība, jo latvietis ir zemes cilvēks. Viņam vajag zināt, ka te ir viņa mājas, tuvie, mīļie, kaimiņi, skola. Latvietis priecājas par to, ka var apskatīt plašāku pasauli, taču viņš zina, ka te ir viņa saknes. Te es dziedu, te es dejoju, te es teātri spēlēju! Tagad šis stabilitātes akmens ir izsists no kājapakšas. Latvietis šūpojas. Nenoteiktība kā lavīnu velk mums virsū vienu negāciju pēc otras. Rezultātā mēs ieraujamies sevī. Neko vairs negribas. Taču pienāk atskārsme, ka vajag kaut ko, kas palīdz savākties. Tā ir kultūra, kas ir katrā novadā, katrā pilsētā, katrā pagastā. Raugi, nāk atkal vēlme dziedāt tautasdziesmu, vēlme dejot, spēlēt teātri.
– Vai līdzīgi nebija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos?
– Jā. Bet ir atšķirība. Tolaik mūsos bija iekšējs pacēlums, lai cik grūti nācās. Tagad atkal ir “jāvelk”, bet uz kurieni? Mēs vairs nezinām. Faktiski valstī nav kultūras politikas. Kā saglabāt kultūru?
– Valstī to nezina, bet katrā kultūras namā, bibliotēkā darbiniekiem to vajag zināt!
– Mūsu novadā ir daudz veco kultūras darbinieku, kas strādājuši 20 gadus un ilgāk. Pateicoties viņiem, viss ir noturēts. Es ļoti gribu cerēt, ka arī es vēl būšu novadam noderīga, ka es vēl varēšu cilvēkiem dot to, ko es varu un protu. Jā, Latvijā notiek vājprāts! Man nepatīk, ka cilvēkus pazemo, man nepatīk, ka savu tautu nemīl! Tas nospiež, bet… ir vajadzīga izraušanās. Vajag taisīt revolūciju! Iesaistīšanās kultūras dzīvē ir tāda garīgā revolūcija, tā ir brīvība, kurā es vairs nedomāju par grūtībām, es lidoju, es skatos zvaigznēs, es dziedu, dejoju, spēlēju teātri, es apliecinu sevi! Tas ir kolosāli!
– Laikam ir svarīgi neierauties savā čaulā?
– Mājas darbi nekad nav padarāmi. Vajag iznākt no mājām, vajag ļauties gara lidojumam! Ja cilvēks nerūpējas par savu dvēseli, par savu garīgo maizi, viņš sevi apzog, kaut varbūt to tā nemaz neapzinās. Ar laiku tā atskārsme nāks. Tieši tāpēc, lai izrautos no savas čaulas, ļoti daudzi šodien lasa grāmatas. Laukos grāmatās glābiņu meklē arī tie cilvēki, kam ir ļoti, ļoti smagi materiālie apstākļi, jo nav darba, nav naudas. Cilvēks saka: “Es paņemu grāmatu, lasu un tad es vairs nejūtu neko no tā, kas mani nospiež.”
Un te nu gribas sacīt – šodien bibliotēku nozīme laukos ir ārkārtīgi liela! Jo retais šodien var atļauties pats nopirkt jaunu grāmatu. Tāpēc es aicinu novada pārvaldes pilsētā un pagastos atrast iespēju bibliotēkām nopirkt jaunas grāmatas! Bibliotēkas un klultūras nami nav tā joma, uz kuras rēķina šodien vajadzētu taupīt! Bet pagaidām tieši tā izskatās. Kā sašūpojas pašvaldības budžets, tā pirmais lēmums ir – grāmatas nevajag, kultūras pasākumus nevajag.
– Tieši tas laikam bija iemesls, kāpēc likās: vairs neesmu vajadzīga?
– Bija tik daudz ieceru par to, kā mainīt piedāvājumu kultūrā Strados tā, lai pagastā aptvertu visas paaudzes, arī jauniešus. Gribējām jaunajā hallē rīkot kopīgus sporta un kultūras pasākumus. Līdz ar krīzi viss apstājās. Un ja vēl atalgojums kļuva tāds, ka nevaru samaksāt par pašām ikdienišķākajām vajadzībām – par savu mājokli, par savu veselību, tad rokas, protams, vismaz uz brīdi nolaižas. Protams, kultūras darbā man nekad nav bijusi liela alga! Taču man Strados kultūrai vairs bija līdzekļi tikai pulciņu vadītāju algošanai. Es tomēr uzskatu, ka četras reizes gadā – Ziemassvētkos, Lieldienās, Līgo svētkos, Mārtiņos – ir jārīko pasākumi par brīvu. Ja to nedara, kultūras darbam vispār nav jēgas.
Savukārt maksas pasākums veidot neredzu iespēju apstākļos, kad cilvēkiem nav naudas. Un, ja arī man nav naudas, es nevaru sarīkot kvalitatīvu pasākumu! Esmu tas cilvēks, kas neprot iet ar izstieptu roku un lūgt. To es atzīstu! Esmu tāpēc šaubījusies par sevi, šaustījusi, domājusi, kas es par kultūras cilvēku, ja es nemāku tā. Tajā pašā laikā es ar katru savu šūniņu esmu kultūrā. Sāpināja tas, ka, strādājot Strados, man kā kultūras darba organizatorei nebija sava kultūras nama. Tas nomāca. Mans kabinets bija mans dzīvoklis. Es nepratu nolikt sev rakstāmgaldu vienā pagasta padomes stūrī, sev iegalvojot, ka te ir mana darba vieta. Tas nav radoši! Esmu cilvēks, kas kultūrai var veltīt jebkuru diennakts stundu, bet… manī tomēr ir prasība pēc savas īpaši šim darbam atvēlētas vides.
– Kas būs rīt? Kā dzīvot tālāk?
– Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk saprotu… Tagad ir tāda situācija: ja nav cilvēku, nav problēmu. Ļoti daudziem šodien ir tikpat grūti kā man, daudzi meklē savu vietu un atrod. Daudzi saka, ka šis ir iespēju laiks. Kāpēc gan ne? Droši vien, ja es būtu jaunāka, šajos apstākļos es aizbrauktu uz ārzemēm pastrādāt, paskatīties, kā tur iet. Taču tagad man nav vēlmes. Galu galā es runāju savā latviešu valodā, es dzīvoju savā zemē.
(Vairāk lasiet 24.oktobra “Dzirkstelē”)
