Esam jau ielāgojuši, ka to, ko nespēj valsts, to izdara tauta. Arī pasniedz palīdzīgu roku nelaimē nonākušajiem. Tas nekas, ka neskaitāmas reizes ir klauvēts pie atbildīgo dienestu durvīm, palīdzību tik ātri nesagaidīt. Kamēr tiks pārvarēti visu ierēdņu kabinetu labirinti, problēma reizēm atrisinās pati no sevis un ne jau tajā labākajā nozīmē.
Nav taču tik grūti apzināt sava pagasta vecos un vientuļos ļaudis, arī daudzbērnu ģimenes un bez darba palikušos. Protams, pārvaldes naudas maciņš nav no pilnajiem, bet pagasta ļaudis cits citu var balstīt. Neticu, ka tie, kam ir, nepadalīsies ar bēdu māktajiem. Lai gan bieži tieši vecie ļaudis radušos situāciju pārvar, nekurnēdami un ar optimismu.
Ikreiz ir prieks par katru gadījumu, kad ir palīdzēts samaksāt par operāciju, ko par bargu naudu veic tikai ārzemēs, atvieglota dzīve cilvēkiem ar ierobežotām kustībām un uzvarēta ne viena vien smaga slimība.
Labdarības akcijas, projekti, lats pie lata… un daudzi atviegloti nopūšas cerībā, ka aiz melnās nāks arī baltā cerību josla. Un uzvaras prieks. Un pateicības asaras. Diemžēl ne jau valsts ir tā, kurai uzklausīt šos vārdus. Bet mums visiem, kas, lai arī tikai ar latu (to, pateicoties valdībai, kļūst arvien mazāk), esam palīdzējuši tikt pāri nelaimei.
Es aizdomājos par pēdējā laikā bieži dzirdēto frāzi: par ko mīlēt šo valsti? Vai tā ir tikai vieta, kur esam dzimuši un kur dzīvojuši mūsu senči? Kas mūs sagaida nākotnē, ja šobrīd lielākā daļa valsts iedzīvotāju mūk no tās? Kā tautai atdzimt, ja bērnu ģimenēs kļūst arvien mazāk un mazāk? Un kad pienāks diena, kad mēs ikviens savai valstij būsim pirmajā vietā?
