Tā diena, kad kāds nebūs izdomājis jaunu nodokli, būs īpaša, jo šobrīd šķiet, ka tie cilvēki, kuri ir pie teikšanas, to vien dara, kā gulstas un ceļas, domājot par kārtējā nodokļa ieviešanu. Pēdējais ierosinošais izgudrojums – aicinājums ieviest akcīzes nodokli sālij un cukuram, jo izrādās, ka pārmērīga cukura lietošana uzturā veicinot diabēta izplatību, bet vārāmā sāls piesārņojot asinsvadus. Ieteikums par šāda nodokļa ieviešanu esot izskanējis arī Eiropas krīzes konferencē.
Ne jau cukurs un sāls ir pie vainas tam, ka pasliktinās cilvēku veselība. Mani vecāki un vecvecāki ir ēduši gan sālītu speķi, gan vārījuši saldus ķīseļus. Joprojām atceros vectēva stāstīto, cik liela vērtība bijusi nieka cukura graudam un sāls šķipsniņai kara laikā. Man nav nācies sastapt cilvēku, kurš sāli un cukuru ēstu karotēm. Šo produktu aplikšana ar akcīzi novedīs pie cenu palielinājuma tiem produktiem, kam pievienotas šīs vielas. Ne jau sāls un cukurs ir vainojami visās kaitēs. Daudz vairāk vajadzētu pievērst uzmanību ģenētiski modificētas piedevas saturošiem produktiem, neskaitāmiem konservantiem, krāsaino gāzēto dzērienu kaitīgumam un tamlīdzīgi.
Ja mums tā patīk nodokļi, tad varbūt nav vērts niekoties ar sāli un cukuru. Tad ar tiem apliekam absolūti visu, ko vien var aplikt, piemēram, par gaisu, ko ieelpojam. Pie tam ņemot vērā vietu, kur dzīvojam. Kas tas valstij būtu par guvumu! Lielajās pilsētās, kur svaiga gaisa ir mazāk, nodoklis būtu mazāks, laukos, kur viss aizaug ar krūmiem – lielāks.
