Iepriekš medijos plašas diskusijas rosinātas tikai attiecībā uz azartspēļu biznesa ētisko pusi, taču šajā biznesā pastāv kompānijas, kas šo jomu kompromitē arī no praktiskā viedokļa. Īpaši tas kļuvis aktuāls krīzes laikā, kad daudzi šīs jomas pārstāvji visiem spēkiem cīnās par izdzīvošanu. Taču vai tiešām cīņā par uzņēmuma pastāvēšanu visi līdzekļi ir pieļaujami?
Vēlos pastāstīt par kādu savu personisko gadījumu, kas pierāda, ka diemžēl azartspēļu biznesā darbojas kompānijas, kas uzskata, ka tikai to klientiem ir pienākumi pret viņiem, nevis abpusēji.
Nevaru teikt, ka esmu azartspēļu cienītājs, taču dažkārt apmeklēju spēļu zāles. Uzskatu to par izklaidi un nesaskatu šajā biznesā kā tādā neko neētisku. Taču neētiska ir dažu šis nozares kompāniju praktiska darbība.
Ikviens no mums, apmeklējot spēļu zāli, rēķinās, ka gadījumā, ja fortūna nebūs mūsu pusē un nāksies šķirties no līdzpaņemtās naudas, neviens to atpakaļ neatdos un ilgākus atmaksas termiņus nepiešķirs. Un tas taču ir pašsaprotami, jo spēļu zāle nav ne banka, ne lombards.
Taču mēs rēķināmies arī ar to, ka veiksmes gadījumā varēsim atstāt spēļu zāli ar lielu naudas summu. Taču diemžēl tā nebūt nav. Un to es varu teikt pēc savas personiskās pieredzes. Pirms kāda laika man paveicās un kādā spēļu zālē laimēju 3000 latu. Neapšaubāmi, biju iepriecināts, ka arī man beidzot ir paveicies. Iepriekš mani laimesti nepārsniedza 200-300 latus, un šo summu vienmēr esmu saņēmis turpat uz vietas spēļu zālē. Taču iegūt 3000 latu turpat uz vietas izrādījās nav iespējams. Vismaz par to mani informēja zāles darbinieki. Man tika izmaksāta daļa naudas un es tiku informēts, ka atlikušo šo summu es varēšu saņemt nedēļas laikā. Tā kā noteikumus nepārzinu, tad priecīgs devos mājup.
Taču pēc pāris dienām, kad joprojām nebiju saņēmis atlikušo naudas summu, kāds mans paziņa man atklāja, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē šo jomu, man nauda būtu jāsaņem diennakts laikā. Devos uz spēļu zāli, kur man norādīja, ka viņiem ir savi naudas atmaksas noteikumi un iekšējie regulējumi. Taisnību panākt man tā arī neizdevās, neskatoties uz ilgstošām diskusijām ar spēļu zāles darbiniekiem.
Naudu es, protams, saņēmu, taču krietni vēlāk kā vienas diennakts laikā. Un būtība nav tajā, ka nauda man bija steidzami vajadzīga. Tas ir jautājums par spēļu zāles darbību likumību. Izskatās, ka dažiem šīs nozares uzņēmumiem ir nospļauties par šo jomu regulējošiem normatīviem aktiem, un viņi pat nebaidās to atklāti paust. Vai tiešām par šādu rīcību nepienākas sods? Esmu pārliecināts, ka mans gadījums nav vienīgais un daudzās spēļu zālēs šī ir visai ierasta prakse.
