Rancēniete Evita Rusova idejas saviem darbiem smeļas visapkārt
Rankas pagastā sestdien tika atklāta rancēnietes Evitas Rusovas gleznu izstāde “Brīvība”. Izstādē redzamajās gleznās ir attēloti zirgi un ziedi. Evitas mīļākās tēmas gleznās ir tieši zirgi, daba un ainavas.
Jaunā māksliniece stāsta, ka ar mākslu viņa ir uz “tu” jau kopš bērnības un kopš bērnības viņai patīk zīmēt zirgus. “Dažādās krāsojamajās grāmatās man ļoti patika zīmēt zirgu krēpes un nadziņus,” stāsta Evita. Pamatskolas laikā viņa jau sākusi darboties zīmēšanas pulciņā – tā arī sākusies viņas aizraušanās ar mākslu.
“Pulciņā nedaudz tika apgūta arī tekstilmāksla. Mēs mācījāmies šūt mīkstās mantiņas pie gulbenietes Evitas Zālītes. Pēc pamatskolas es devos mācīties uz Jaunpiebalgas vidusskolu. Zināju, ka tur ir arī bērnu mākslas skola, taču man šķita, ka es tai jau būšu par vecu, man bija nedaudz neērti tur iet, bet tad es saņēmu vēstulīti no E.Zālītes. Viņa mani apsveica ar iestāšanos jaunajā skolā un novēlēja neatstāt mākslu. Tieši tas man deva stimulu un drosmi tomēr doties uz mākslas skolu,” atceras Evita.
Līdztekus viņa mācījās arī mūzikas skolā. Uz Jaunpiebalgu mācīties viņa devās tieši tādēļ, lai neatstātu novārtā arī mūziku.
Diplomdarbā atainoti zirgi
“Man ļoti patika mācīties mākslas skolā Jaunpiebalgā. Tur bija ļoti jauks skolotāju kolektīvs. Viņi visi bija ļoti mīļi un atsaucīgi. Mākslas skolā es nomācījos nepilnus trīs gadus, un pienāca laiks sākt gatavoties diplomdarbam. Domas bija dažādas, taču tuvāka man bija glezniecība un joprojām ļoti patika zirgi. Skolotāja akceptēja manu ideju, un tā pa vienai skicītei tapa visi diplomdarba darbi,” stāsta Evita.
Visi darbi šobrīd ir arī redzami izstādē Rankas kultūras namā.
“Starp visiem diplomdarba darbiem bija arī četri lielie darbi (tiesa, šobrīd vairs ir palikuši tikai trīs), kuros zirgs ir attēlots četros gadalaikos. Lai būtu vēl interesantāk, nolēmu šajās gleznās attēlot arī vecumposmus – pavasari kā bērnību, vasaru kā jaunību, rudeni kā briedumu un ziemu kā vecumu.
“Pavasaris” gan jau ir devies tautiņās, šo izstādi nesagaidot. Vasaras beigās Piebalgā bija tirdziņš, kur kādam pircējam šis darbs ļoti iepatikās un viņš nebija ar mieru gaidīt tik ilgi, kamēr es uzgleznošu otru šīs gleznas versiju. Tā šis kumeliņš arī “aizrikšoja” pasaulē,” stāsta māksliniece.
Evita atklāj, ka interesants ir arī diplomdarba (un arī izstādes) nosaukuma rašanās stāsts.
“Nosaukumu nebiju izdomājusi līdz brīdim, kad man mākslas skolā pateica, ka tas ir jāpasaka tieši todien. Es biju izmisusi – nosaukuma nav un nekas arī nenāk prātā, bet tad man spontāni radās doma, ka nosaukums varētu būt “Brīvība”. Man šķita, ka tādējādi cilvēkiem varēs brīvi rasties dažādas asociācijas, kuras pēc tam viņi varēs meklēt manos darbos,” stāsta jauniete.
Vislabāk sevi izpauž mākslā
Kad Evita beidza mākslas skolu, viņai pašsaprotami šķita dzīvi saistīt ar mākslu.
“Ja jau tā visu laiku ir vijusies cauri manai dzīvei, man negribējās to pazaudēt. Tiesa, Latvijā mācīties tieši mākslu un arī profesiju nav īpaši daudz iespēju. Mākslas akadēmija man likās nedaudz biedējoša un šķita, ka diez vai es izturēšu konkursu, tādēļ iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē un mācos par vizuālās mākslas skolotāju. Kad es stājos augstskolā, daudzi man teica, ka esmu neprātīga, šajos laikos izvēloties skolotāja profesiju, taču es to neuztveru tik saasināti,” saka Evita.
Viņa arī piebilst, ka ir apmierināta ar savu izvēli. Turklāt vienlaikus viņa joprojām var sevi izteikt mākslā.
“Protams, mākslas skolā es varēju darboties daudz brīvāk, tagad augstskolā es visu mācos darīt akadēmiski pareizi. Es it kā nedaudz jūtos ielikta rāmī, taču varbūt tas man ir arī labi,” spriež Evita. Katrā ziņā viņai patīk apgūt visu jauno. Meitene cer, ka arī nākotnē māksla neizzudīs no viņas dzīves.
“Es ceru, ka tā man nebūs tikai kā profesija, bet tā būs arī kā dzīvesveids un es varēšu sevi tajā nepārtraukti pilnveidot. Man patika arī mācīties mūzikas skolā un spēlēt klavieres, taču es jūtu, ka mākslā es varu tomēr daudz labāk izpausties,” saka jaunā māksliniece.
Mākslinieks iedzīvina darbu
Evitai ir tapušas ļoti daudzas gleznas, protams, daļa jau ir nonākusi pie citiem cilvēkiem.
“Man ļoti patīk cilvēkiem pasniegt dāvanās savus darbus. Un es redzu, ka cilvēkiem tas patīk. Vienu darbu es pat esmu zīmējusi trīs reizes,” stāsta jauniete.
Darbu tapšanā Evita izmanto visdažādākās tehnikas. Viņa atzīst, ka skaistus darbus var radīt jebkurā tehnikā, turklāt reizēm to, kādā tehnikā taps darbs, nosaka noskaņojums. Šobrīd viņa vairāk strādā ar akrilu.
“Manos darbos pārsvarā ir attēlotas ainavas un daba. Atsevišķās gleznās ir attēlotas Rankas ainavas. Man ļoti patīk tādas vietas, kur iekšā ir dvēselīte,” atzīst rancēniete.
Runājot par to, kā top viņas darbi, Evita skaidro, ka gleznas nevar tapt jebkurā mirklī.
“Nevar gleznot, kad ir nomācošs un apātisks garastāvoklis, arī ļoti pozitīvs noskaņojums traucē. Vislabāk ir gleznot, kad nekur nav jāsteidzas, kad ir patīkams un mierīgs noskaņojums. Idejas darbiem es smeļos visapkārt. Vasarā ļoti daudz gleznoju ziedus. Daba vienmēr ir tā, kur var kaut ko atrast un attēlot. Tad vēl pielieku klāt kaut ko no sevis un darbs ir gatavs. Mākslinieks katrā gleznā ieliek arī daļiņu no sevis un no savas dvēseles. Tā darbs tiek iedzīvināts, citādi tas būtu tukšs un nevienam nepatiktu,” ir pārliecināta jauniete.
Dzimtās vietas patriote
Evita ar saviem darbiem ir piedalījusies dažādos konkursos, arī izstādēs, taču šī viņai ir pirmā personālizstāde. Jaunā māksliniece ir priecīga, ka viņas gleznas apskatīs arī dzimtā pagasta ļaudis. “Es esmu savas dzimtās puses patriote. Man ir tuva gan Ranka, gan arī Jaunpiebalga. Saknes man ir abos šajos pagastos. Abām šīm vietām ir arī nozīmīga loma manā attīstībā,” saka Evita.
Viņa atzīst, ka, iespējams, pēc gadiem viņa arī varētu atgriezties Rankā.
“Es nesaku – nē, taču pagaidām izvairos no domām par tik tālu nākotni. Labāk dzīvoju tagadnē – lai nākotne risinās pati!” saka rancēniete. “Varbūt es varētu strādāt ārzemēs, taču doties prom no šejienes pavisam es nevarētu, jo te ir tā vieta, kur es esmu. Katrs cilvēks taču ir nolikts tur, kur viņam ir jābūt. Te ir dzimtā vieta, te ir radi, draugi, paziņas, un puķes citur tā nezied, kā šeit….”
