24.novembrī braucu uz Gulbeni apciemot savu sasirgušo meitu,kas atrodas slimnīcā. Iebraucot pilsētā pirms ātruma ierobežojošās zīmes samazinot braukšanas ātrumu līdz nepieciešamajam, pamanīju policijas auto, turpināju ceļu ar mierīgu sirdsapziņu, katram savs darbs jādara. Pēc kāda brīža pamanīju, ka man pakaļ dzenas policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Nespēju noticēt savām acīm, jo neesmu taču noziedznieks, kurš jāvajā, apstājos.
Iebraucot pilsētā pirms ātruma ierobežojošās zīmes, samazinot braukšanas ātrumu līdz nepieciešamajam, pamanīju policijas auto. Turpināju ceļu ar mierīgu sirdsapziņu, jo katram savs darbs jādara.
Pēc kāda brīža pamanīju, ka man pakaļ dzenas policijas auto ar iedegtām bākugunīm. Nespēju noticēt savām acīm, jo neesmu taču noziedznieks, kurš jāvajā. Apstājos.
Pieslāja bargs policists un lūdza vajadzīgos dokumentus, pat nestādījās priekšā. Tad kādas 20 minūtes gaidīju, kas notiks tālāk. Sekoja protokols un paziņojums par to,ka nedeg numura apgaismojuma lampas – hmm,visu laiku taču dega! Mana kļūda, ka neizkāpu no auto, lai pārliecinātos, vai tā ir. Vienīgā doma bija ātrāk nokļūt pie bērna.Tā saņēmu “skaistu” protokolu ar 20 ls soda naudu.
Bet interesantākais tikai sekos, jo, pārbraukusi mājās, konstatēju, ka ar numura apgaismojumu viss kārtībā! Tad nu vēlos pateikties inspektoram Sidorovam par pašaizliedzīgo darbu sabiedrības labā, lai izskaustu noziedzniekus!