Mūžības svētdienu 22.novembrī svinot, atcerēsimies ne tik vien tradicionāli par nāves esamību šai pasaulē un miršanu. Pieminēsim ka mums ir dots dzīvības laiks. Pieminēsim, ka mēs dzīvojam. (Kā? Kam? Kāpēc?) Nereti Bībele tiek aplami uztverta kā drūma grāmata, kas tik vien runā par grēku un nāvi un cilvēka vainu. Bet Bībele ir arī dzīvespriecīga grāmata, kas liek uzlūkot šo dzīvi kā vienu priecīgu notikumu.
Jā, patiešām tik daudzkas mūsu dzīvēs ir niecības apdvests. No vienas puses tādēļ, ka viss tiešām paiet ātrāk nekā spējam aptvert, no otras puses tādēļ, ka aizmirstam dzīvot savā dzīves pienākumu skrejā. No trešās puses – dzīves laiku nevar pagriezt atpakaļ – kas izdarīts, izdarīts, kas nodzīvots, nodzīvots. Stipri aizņemts cilvēks nereti attopas vecumdienās un brīnās – pa kuru laiku ir aizgājusi mana dzīve!?
Liekas, bērnība, jaunība, skolas laiks, darbi, ģimene, bērnu izaugšana – tas viss nozib acu priekšā kā pāris foto momentuzņēmumi no atmiņu dzīlēm. Lielie dzīves darbi beigušies, bērni izauguši un dzīvo savu dzīvi, un liekas cilvēks tad attopas, kad taujā pēc dzīves motivācijas – jā, bet kam lai es tagad dzīvoju? … jo jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd. Tad cilvēks var sākt domāt ar nožēlu un rūgtumu – bet pa kuru laiku esmu baudījis šo dzīvi? Priecājies par sauli? Par ziedu reibinošo smaržu? Par sienāžu dziesmu pļavā? Dāvājis un saņēmis skūpstus? Kad esmu dziesmas dziedājis un mācījis dziedāt saviem bērniem? Kad esmu mīlējis un teicis mīļus vārdus?
Tad nu ej, ēd savu maizi ar prieku un dzer savu vīnu ar priecīgu sirdi, jo Dievs jau no sākta gala tādu tavu rīcību ir atzinis par labu. Nēsā allaž baltas drēbes, un lai tavai galvai netrūkst svaidāmās eļļas. Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules.
Mēs visi tuvojamies mūžībai. Bet dzīves baudītājs nejēga no dzīves baudītāja gudrā atšķiras ar šo milzīgo atšķirību – zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis.
Ne visi, kas ir dzīvo ir dzīvi, un ne visi, kas ir nomiruši ir miruši.
Pirms novecojam mums savi bērni ir jāizaudzina, lai viņi zinātu šīs dzīves skaistumu un Dieva svētumu.
Mācīsimies mīlēt šo dzīvi un nepostīt, jo tā ir dota viena vienīgā.
Priecāsimies par to un neapraksim nīgrumā, jo katrai dienai pietiek savu pašas bēdu. Atklāsim Dieva zeltu katrā dienā.
