Interesanti, kāda izskatās mūsu Latvija no augšas ar eņģeļu acīm? Kādus pasaules ceļus tie izvēlas izstaigāt laikā no pirmās adventes līdz Ziemassvētkiem? Kā jūtas tie eņģeļi, kas, sakļāvuši savus stikla spārnus, rindojas veikalu plauktos un bezjūtīgi noraugās garāmejošajos pircējos, sargājot savās trauslajās rokās stikla sirdi? Man ir mazliet bail, ja nu tie apvainojas uz cilvēkiem un aizlido, jo ir taču tik vienkārši uzdāvināt eņģeli, bet ir tik grūti dažkārt uzdāvināt mīlestību.
Ārpusē pie leduspuķu aizziedināta loga baltajā sniegā kāds atstājis pēdas. Varbūt tās ir eņģeļa pēdas, kas nācis, lai aiz loga ieraudzītu mīlestību? Kā izmērīt skumjas tā eņģeļa vaigā, kas pamanījis, ka mūsdienās nevis pati mīlestība ir kļuvusi bezvērtīga, bet gan cilvēki kļuvuši mīlestības akli un kurli? Tieši tāpēc kāds eņģelis liek spožāk iemirdzēties debesu spīdekļiem, lai būtu vēl vairāk gaismas visapkārt, lai cilvēki labāk ieraudzītu apkārt esošos brīnumus.
Neviens taču neiededz gaismu, lai pēc tam paslēptu gaismekli, jo gaismas uzdevums šajā laikā ir nest vēl vairāk gaismas. Un brīnums nav tikai tas, kas iemirdzas brīnumsvecītē egles zaros. Brīnums ir cilvēks, kas ienāk manā un tavā dzīvē kaut uz īsu mirkli un top par mūsu draugu, atstājot siltas atmiņas mūsu dvēselē.
“Lai kaut ko ziedotu, obligāti nav jābūt bagātam, jo ziedot var arī laiku, lai uzklausītu kādu cilvēku. Vai tad tikai Ziemassvētku gaidīšanas laikā ir jādara labi darbi? Tiem jābūt katru dienu,” klusi čukst eņģelis uz tava pleca, liekot mums katram saprast, ka mēs ikviens esam eņģelis arī tad, kad izvēlamies ļaunu atdarīt ar labu.
