Inta Aizkalniete: “Visskaistākie ir cilvēki savā dažādībā.”
Kad jaungulbeniete Sveķu skolas skolotāja Inta Aizkalniete kopā ar ģimeni iedegs svecītes Ziemassvētku egles zaros, viņa klusībā lūgs par tiem cilvēkiem, kuriem ir skumji, kuriem sāp, kurus vajā un krāpj, kam nav maizes un salst, lai cerības stariņu atnes eņģelis balts. Ziemassvētki ir Intas sirdij vistuvākie svētki, kad viņa izbauda ģimenes kopā būšanas vērtību, ļaujas svētku brīža izjūtām un pārdomām, kas vēlāk virknējas dzejas rindās un izskan mūzikā.
– Kā sapratāt, ka dziesmu teksti ir tas, kā vēlaties radoši izpausties?
– Uz to pamudināja nepieciešamība – uz svētkiem skolas ansamblim bija nepieciešamas dziesmas un mūzikas skolotājs Jolands Andževs man jautāja, vai es nevarētu uzrakstīt dziesmai vārdus. Ar to viss sākās. Dažkārt viņš pirmais uzrakstīja mūziku, dažkārt es – tekstu. Man nav tā, ka es apsēžos un rakstu dzeju. Dzejoļi man rodas dārzā ravējot, siena pļavā. Vispirms izdaru uzmetumu, pēc tam to pārlasu un pulēju neskaitāmas reizes. Pēc vokālās grupas “Fonika” vadītājas Sarmītes Semjonovas lūguma uzrakstīju dzejoli “Dziesma par mežu”. Latvijas radio 1 savulaik bija raidījums “Rūķu radio dziesmu aptauja”. Tajā vairākus gadus pēc kārtas pirmajā vietā bija Jolanda dziesmas “Lellīte”, “Balāde par tupeni”, “Kartupeļi čipsi”, “Mīļvārdiņi”, “Šūpļa dziesma māsiņai” un “Guli, kaķīti” ar manis rakstītu tekstu. Divus gadus pirmajā dziesmu pieciniekā bija arī “Fonikas” dziedātās dziesmas “Tev” un “Uguns”, kam mūziku sacerējusi Silvija Silava. Esmu rakstījusi tekstus dziesmām, kas skan teātra izrādēs.
Starptautiskajam festivālam “Solis” bērniem ar īpašām vajadzībām uzrakstīju himnu, kas skan jau vairākus gadus un, manuprāt, ir starp labākajām manām dziesmām. Tad, kad palasu dzejoļus, ko esmu rakstījusi pirms vairākiem gadiem, nebeidzu brīnīties, vai tiešām tie ir manis sacerēti. Katra jauna dziesma man ir kā patīkams pārsteigums. Interesanti, ka, rakstot parastu dzejoli, vairāk vai mazāk mēs veidojam atskaņas, bet, rakstot tekstu dziesmai, ir jāievēro, kur melodija ceļas uz augšu vai slīd uz leju, un tam emocionālā ziņā jāpiemēro arī vārdi. Visvieglāk rakstīt ir tad, ja ir gatava mūzika. Ļoti daudzus dzejoļus esmu uzrakstījusi iekšēji dziedot. Es domāju, ka tikai ar Ziemassvētku dziesmām vien, kas tapušas sadarbībā ar Jolandu, mēs varētu izdot kompaktdisku. Kopā noteikti būs vairāk nekā 60 dažādu dziesmu.
– Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir mīlestībai?
– Mīlestība ir visa mana dzīve, jo es saviem vecākiem biju jaunākā meita, tāpēc esmu izaugusi savu vecāku un māsu mīlestībā. Drīz būs 30 gadi kopš esmu kopā ar vīru Aivaru, kurš ir mans studiju biedrs. Mūsu jūtas joprojām ir tādas pašas kā tad, kad abi satikāmies. Mans vīrs ir ne tikai mūsu ģimenes, bet arī mans balsts. Bez viņa es nebūtu tā, kas esmu, un nebūtu arī šo dzejoļu. Gan ar Aivaru, meitām un znotiem, gan ar draugiem man ir ļoti mīļas attiecības. Man ir piecas meitas, bet es nezinu, kā vajag pareizi audzināt bērnus. Mani tracina tas, ka kāds cits no malas cenšas uzspiest savu – pareizo viedokli. Bērniem ir jāaug un jādarbojas kopā ar bērniem.
Mēs katrs vairāk vai mazāk izvēlamies kontaktēties ar tiem cilvēkiem, kādi mēs paši esam, tāpēc es nekad neesmu izjutusi mīlestības trūkumu. Tomēr, palasot komentārus internetā, arvien vairāk pārliecinos, cik daudzi cilvēki dzīvo apkārtējo uzmanības un mīlestības badā. Ir nepatīkami lasīt komentārus, bet varbūt cilvēks tādā veidā cenšas pievērst sev uzmanību. Cilvēkos šajā laikā ir bezgala daudz vientulības. It kā viņiem viss ir, pat dārgs televizors, bet tas tikai vēl vairāk padziļina šo vientulību. Agrāk cilvēki nejutās tik vientuļi.
– Iepazīstiniet ar savu ģimeni?
– Mums ir liela ģimene – vīrs, piecas meitas – Aija, Anita, Līga, Laima un Laura, znoti un mazdēliņš Roberts. Ziemassvētki ir tie, kad visi cenšamies būt kopā mūsu mājās. Kopš bērnības mums ir savas tradīcijas un rituāli. Kad meitas bija mazas, mums ciemos nāca Ziemassvētku vecītis, pusaudžu gados meitenēm vecīti vairs negribējās, tāpēc dāvanas bija zem eglītes. Tagad atkal aptuveni piecus sešus gadus ciemos ierodas Ziemassvētku vecītis. Ziemassvētkos mēs ļoti daudz dziedam dziesmas par ziemu, dedzinām brīnumsvecītes, dalām dāvanas, kuru ir daudz.
(Vairāk lasiet 19.decembra “Dzirkstelē”)
