Dambrovu ģimenes bērni izveido savu grupu
Viņi ir atraktīvi un jautri Lizuma vidusskolas skolēni, viņiem patīk spēlēt ģitāru, dziedāt un ar savu muzicēšanu iepriecināt arī citus. Jā, tādi viņi ir – Austra, Marta un Rūdolfs Dambrovi.
Pirmais ar ģitāras spēli aizrāvās Rūdolfs. Viņš tad vēl bija pavisam mazs. Kad viņš sācis strinkšķināt ģitāru, tā bijusi lielāka par viņu pašu.
“Tētim bija veca ģitāra (viņš kādreiz spēlēja ansamblī). Ģitāra vienkārši stāvēja, un mums radās interese par to. Mēs ar Martu, staigādami ģitārai riņķī, iemācījāmies vienkārši dauzīt pa stīgām. Tad tētis teica, ko tad nu ākstīsies, un parādīja man pirmos akordus. Māsai gan tajā laikā vēl nekas neinteresēja, bet es jau sāku nedaudz spēlēt. Pēc tam tika uzdāvināta arī pirmā ģitāra,” atceras Rūdolfs.
Protams, redzot, kā brālis spēlē, arī Marta pamazām ieinteresējās par spēlēšanu. Pirms pāris gadiem viņa sāka mācīties spēlēt arī pie skolotājas Dzintras Rozentāles. Šobrīd jaunieši pie viņas apgūst arī vokālās prasmes.
“Tā nu mēs sākām spēlēt jau divatā, bet sapratām, ka ar divām ģitārām mums īpaši labi neskan un vajadzētu basģitāru. Tētis jaunākajai māsai jautāja, vai viņa spēlēšot, un viņa piekrita. Izdevās sameklēt lietotu basģitāru, un no Jāņiem mēs jau spēlējam trijatā,” stāsta Rūdolfs. Jaunākā māsa Austra uzsver, ka viņas skolotājs ir Rūdolfs. Viņš savukārt piebilst, ka nedaudz ir mācījies pie gulbenieša mūziķa Grigorija Gorodko jeb Grega, taču ļoti daudz, protams, viņi ir apguvuši arī pašmācības ceļā.
“Arī internetā var atrast dažādas programmas, ar kuru palīdzību var iemācīties kaut ko jaunu. Iesākt spēlēt ir grūti, taču, tiekot pāri pirmajiem akordiem, kļūst vieglāk, rodas interese apgūt vēl kaut ko,” atzīst Marta.
“Sākumā, protams, neskan tā, kā vajag, pirksti ir tulznaini, taču jāpiespiež sevi un tad jau pamazām aiziet,” piebilst Austra. “Pagājušajā gadā mums skolā bija īsts ģitāristu bums. Visi sapirka ģitāras. Vienu brīdi likās, ka visi tagad spēlēs ģitāras, bet, protams, liela daļa tam atmeta ar roku, jo sākums ir diezgan grūts,” saka Rūdolfs.
Spēlē vairākās grupās
Šobrīd brālis un māsas ir izveidojuši savu grupu, kā arī iesaistījušies citās.
“Trijatā mūsu grupa saucas “Banana shake”. Otra grupa ir “Nabaniez”, kurā kopā ar mums vēl darbojas arī Igors Elksniņš. Šī grupa ir nopietnāka, ar to mēs reizēm uzspēlējam ballīšu mūziku. Igors savā ziņā ir arī mūsu skolotājs. Viņš spēlē grupā “Kompromiss”. Viņš mums ierāda, kā notiek spēlēšana grupā. Tā mēs šur tur uzspēlējam. Trešā grupa ir “DLZ” – tas ir kā pašdarbības kolektīvs kultūras namā. Šajā grupā kopā ar mani un Martu spēlē vēl daži mūsu skolas puiši,” stāsta Rūdolfs.
“Interesants ir stāsts, kā radās mūsu kopīgās grupas nosaukums. Kādā vakarā mēs sēdējām un izdomājām, ka vajadzētu radīt kādu savu dziesmiņu. Sākām uz dullo spēlēt, un kaut kas jau arī radās, taču vārdu dziesmai vēl nebija. Te pēkšņi Rūdis sāka dziedāt: “Shake banana”. Nosmējāmies, bet ar to arī viss beidzās. Tad septembrī mēs aizbraucām uz Poliju, un viens polis mums teica, ka šī dziesmiņa ir ļoti jauka un mēs varam šo frāzi izmantot arī kā grupas nosaukumu. Sapratām, ka citu labāku nosaukumu mēs neizdomāsim, un tā arī palika šis variants,” stāsta Marta. “Nosaukums ir bez lielas nozīmes, bet mums šķiet, ka tas ir foršs,” spriež Rūdolfs.
Labprāt spēlē dažādos pasākumos
Tā jaunieši sākuši aizrauties ar mūziku.
“Muzicēšana mums šobrīd ir kļuvusi par hobiju. Tā aizņem ļoti daudz laika – brīva laika mums nav it nemaz. Ir jāmācās, rīkojam mēģinājumus, uzstājamies pasākumos,” atzīst Marta. “Nesen noorganizējām dzīvās mūzikas pasākumu kafejnīcā – kas vēlējās, varēja nākt un paklausīties mūs – beigās kafejnīca bija pilna. Trijatā mēs nevaram īsti spēlēt ballēs, tādēļ vairāk spēlējam nelielos koncertos, piemēram, pagājušajā svētdienā Lizuma tautskolā notika Adventes pasākums un mēs tur spēlējām. Ja mums kaut kur palūdz paspēlēt, mēs nekad neatsakām,” atzīst Rūdolfs.
“Mēs parasti spēlējam to, kas patīk mums pašiem, un, protams, arī to, kas ir nepieciešams, kas vairāk patīk cilvēkiem, piedomājot, lai ir gan ātrāka, gan arī lēnāka mūzika,” stāsta Austra.
“Arī tētis mums parasti iesaka dažādas dziesmas,” piebilst Marta.
“Puse dziesmu mums ir septiņdesmito un astoņdesmito gadu hīti. Mums ļoti patīk spēlēt rokenrolu. Protams, visas dziesmas mēs paši arī aranžējam, un tās skan pavisam citādāk,” stāsta Rūdolfs.
(Vairāk lasiet 19.decembra “Dzirkstelē”)
