Dabas mīlestībai un izpratnei ir jāsākas ar cilvēka piedzimšanu un tālāk ar bērnību. Atceros savu bērnību, ko pavadīju mūžīgā koku žūžošanas ieskautā mājā, kur katrs koks šķita kaut kas īpašs.
Mans tēvs bija mežsargs un šī dabas mīlestība un izpratne nāca no ģimenes. Kaimiņi brīnījās, kā var tā būt, ka pašam meža saimniekam mājās ir tik skopi ar malku, jo tēvs nekad nevarēja izcirst to malkas daudzumu, kas viņam kā mežsargam pienācās par brīvu. Tēvs aizbildinājās, ka viņa uzraugāmajā mežā nav neglītu, kroplu un nokaltušu koku, lai varētu izcirst savu normu.
Ir kauns
Mūsu Gulbenē ir citādāk. Man ir žēl pilsētas, ko saucu par savējo. Pasakiet, kur es varu aizvest savus ciemiņus, lai iepazīstinātu ar Gulbeni? Vienīgais ir Jaunatnes jeb tā sauktais Gulbīšu parks, pilsētas centrālas skvērs ar strūklaku un Vecgulbenes muižas apkārtne. Par apkārtni, kas atrodas tālāk no pilsētas centra, ir kauns.
Vai kāds var man pateikt, kur mūsu pilsētā atrodas vēsturiskā celtne tējas namiņš, par kuru vēsta norāde Viestura ielas sākumā? Mēs meklējām, bet tā arī neatradām, jo visapkārt šajā ielā ir vieni vienīgi brikšņi ar nenopļautiem zirdzenājiem un nekoptas dzelzceļa sliežu malas.
Labāk nocērt
Mūsu pilsētā ar vieglu roku visu labāk nocērt, nekā sakopj. Kas gan ir vienas pusaugu egles nociršana Spārītes parkā pret to, ka tika nocirsta gandrīz 200 gadu veca blīgzna? Tās pakājē tika kurināts ugunskurs, lai tajā dedzinātu zarus. Tā arī koks lēnām stāvus mira. Turpat iepretim pāri grāvim atradās neliels dīķis, jeb ūdenstilpne, kurā ūdeni uzturēja avotiņš. Pilsētas labiekārtošanas darbinieki to piebēra ar atkritumiem. Avots turpina cīnīties par savu pastāvēšanu un savā apkārtnē ir izveidojis dūksnāju.
Man nav saprotams, kāpēc mēs ejam pret dabu, lai gan tā pati mums pasaka priekšā ko un kā vajadzētu darīt? Piespiedu kārtā aizbērtā dīķa apkārtni varēja izveidot par tīkamu dabas stūrītim iestādot pie tā sēru vītoli, dīķi varēja ziedēt ūdensrozes. Tas taču neprasītu nekādus līdzekļus.
Gulbene, piedodiet, ir bagāta ar “aitu aplokiem”. Ozolu un Dzegužu ielas stūrī, kur savulaik auga liela ābele, šo ābeli nozāģēja un tā vietā ierīkoja šo “aploku”. Kurš tad tur sēž? Neviens. Tāds pats aploks ir arī Gaitnieku ielā un citur pilsētā.
Vai mūsu pilsētas kokiem veido vainagus un kopj dzīvžogus? Vienīgais, ko mēs protam, ir brutāli cirst un griezt. Nesaprotu, kāpēc Gulbenē cenšas atbrīvoties no ozoliem, bērziem, liepām un ceriņiem? Acīmredzot šie koki ir par lētiem, un uz tiem nevarēs norakstīt tos daudzos tūkstošus latu, ko tērējam pa labi un kreisi. Arī uz uz bijušā Gulbenes aerodroma šodien varēja šalkot skaista bērzu birztala, vai ziedos grimt tur stādītais ceriņu dārzs. Diemžēl šī teritorija turpina aizaugt ar krūmiem.
Vai esat pavērojuši, kas notiek kapos? Vai kādam tiek stāstīts, ka mēs ap kapu laukumu, kur apglabāti jūsu tuvinieki, mēs nocirtīsim ceriņus vai jasmīnus? Nē. Es personīgi nevēlos, ka sveši cirvji zib ap manu tuvinieku kapu laukumu.
Vai tā bija prātīga rīcība iestādīt retus kociņus kapsētas priekšā gar celiņa malu, jo tie taču maksā naudu? Varēja iestādīt liepiņas vai bērzus, kas dotu patvērumu no saules kapusvētkos.
Varbūt pietiks ar slaveno egli, ko atveda no Vācijas, samaksājot 400 latus. Tagad pēc 10 gadiem eglei ir noņemtas virves un koks priecē. Kāpēc Gulbenē ir tik maz mūsu klimatam piemēroto ziemciešu, ko mūsu senči audzēja, piemēram flokši, miķelītes un citas puķes, kas neprasa lielu kopšanu?
Jāpārtrauc noslēpumainība
Ceru, ka varbūt jaunie Gulbenes novada domes deputāti noņems slepenības plīvuru no pilsētas labiekārtošanas iestādes un tās iztērētajiem līdzekļiem. Interesanti uzzināt, cik konkrēti šis sektors izmaksā mums iedzīvotājiem. Vai gan nebūtu pienācis laiks izvērtēt labiekārtošanas iestādes darbību un vadītājas atbilstību šim amatam. Konsultācijas par to, kā Gulbeni padarīt vēl krāšņāku, daudz labāk varētu sniegt speciāliste Antra Trusle.
