Jaunais gads ir atnācis ar pilnu cepuri ne visai patīkamu pārsteigumu. 2010.gadā rit vēl tikai septītā diena, bet jaunie nodokļi, kuru apjoms vēl tā īsti nav apjausts, ir kā auksta duša, kas atgriež realitātē. Jo diena, jo arvien vairāk un sāpīgāk.
Rodas sajūta, ka Saeimas deputāti ir cītīgi strādājuši, lai aizpildītu cauro valsts kasi. Valdība ir stingri lēmusi – nodoklis ir jāmaksā par katru bankā nopelnīto santīmu! Jā, jā! Un ne tikai par liekās naudas (ja tāda ir) turēšanu bankas kontā uz procentiem (depozītā), bet arī par to, ka esi atļāvies no savas algas atlicināt kādu latu, lai sakrātu sev vecumdienām (tā saucamie pensiju fondi daudzajos līmeņos).
Taču arī ar to vēl viss nebeidzas. Īsts “siena laiks” ir sācies Valsts ieņēmumu dienestam, jo jāizurbjas cauri veselam jauno likumu un lēmumu kalniem, lai tos izprastu paši un varētu tālāk izskaidrot saviem klientiem. Tālruņi šajā iestādē ir “karsti”, atbildot uz dažādākajiem jautājumiem par nodokļiem. Šogad savus ienākumus nāksies deklarēt arī cilvēkiem, kas to nekad nav darījuši. Arī pensionāriem. Ja sirmgalvis jau gadiem ir krājis bankā sev tā saucamo “zārka naudu”, tad arī viņam nāksies deklarēt noguldījumā gūto peļņu.
Man gan jāteic, ka ir liela starpība, vai kontā noguldītā nauda uz procentiem nes peļņu, ka vari lepni dzīvot, pat nestrādājot, vai vecā cilvēka noguldījums bankā, lai justos drošs. Domāju, ka šāda nodokļu politika izsauks pretreakciju – daudzi vienkārši pārtrauks maksājumus bankai vai izņems no tās savus ietaupījumus. Un nevar zināt, kas no tā visa iegūs un kas zaudēs.
