Sveiki, mīļie, raksta jums viena seniore no laukiem. Šo vēstulīti avīzei, ko tagad lasāt, nolēmu iemest pastkastē pa ceļam uz veikalu, ja man izdosies pa sniega kalniem laimīgi noslēpot
tos piecus kilometrus. Manā pusē ceļi tagad ceļu vispār nav. Tikai vieni sniega lauki.
Ja tagad lasāt manu sūtījumu, tad ziniet, ka man bija laimējies uz brīdi tikt laukā no saviem sniega ierakumiem. Tagad es, visticamāk, esmu atgriezusies savā migā, mugursomā līdzi atnesdama desmit baltmaizes kukuļus, kafiju, cukura paku un jaunas baterijas radio aparātam. Tad nu sēžu virtuvē pie iekurtas krāsns un, kā allaž, pārdomāju dzīvi.
Pie kājām man glaužas un ar atnesto baltmaizi mielojas mans četrkājainais kompanjons Bobis. Es tikmēr dienas vai sveces gaismā adu vilnas zeķes. Sev, suņam un pastniecei, jo viņa ir vienīgā, kuru reizēm satieku. Tagad gan mēnesi nav bijusi. Laikam nespēj tikt. Paziņot viņa man par to nevar, jo man nav telefonsakaru. Arī elektrības manās mājās nav vairākus gadus un nevajag arī, jo jātaupa nauda zālēm un neslēpšu – arī zārkam un bērēm. Parasti vasarā vienreiz aizbraucu uz pilsētas aptieku un piepērku medikamentus visam gadam. Pie daktera neeju. Pati protu sevi un savu suni ārstēt. Tikai tā vientulība gan reizēm nospiež sirdi, sevišķi ziemā.
Iztikt varu arī bez pensijas, bez veikala, jo ir mājās, no kā putru uzvārīt vai pankūkas izcept. Taču gribas reizēm iziet cilvēkos. Sākoties janvārim, es pavisam sabijos, jo snieg bez mitēšanās un vairs uz manu pusi nebrauca autoveikals, tuvumā nemanīju arī nevienu automašīnu, par autobusiem nemaz nerunājot. Jūtos nogriezta no pasaules.
Bet tad viendien sāku pārkrāmēt savas vecās mantas pieliekamajā un… kāda laime, ieraudzīju tur savas 50 gadus vecās slēpes! Labi, ka vasarā tās nesadedzināju! Gribēju gan, jo pa radio visu laiku stāstīja – ziemas Latvijā vairs nebūšot. Tāds esot globālās sasilšanas efekts. Še tev nu bija! Tik sniegotas ziemas kā šogad ir bijušas tikai manā jaunībā! Tolaik es biju varen laba slēpotāja. Tagad man nācās atcerēties jaunību. Sameklēju parafīna sveces gabaliņu un pamatīgi iezieķēju slēpes, lai labi slīd.
Pa ceļam līdz veikalam druscīt nomaldījos, jo ziemā apkārtne izskatās tāda mazpazīstama. Vārdu sakot virzienā uz turieni noslēpoju savus desmit kilometrus. Bobis kā tāds zaķis cilpoja man līdzi – pa manu slēpju sliedēm. Kad tikām līdz veikalam, atkal sabijos, jo tuvumā nemanīju nevienas dzīvas dvēseles. Arī pagasta centrs izskatījās tā it kā vairākas dienas te sniegs nebūtu tīrīts.
Nodomāju, ka varbūt esmu atpalikusi no dzīves – veikals ir likvidēts. Varbūt arī paša pagasta nemaz vairs nav Latvijas kartē? Slēpoju tālāk uz pasta nodaļu. Arī tur durvis ciet! Saīsinātais darba laiks jau cauri!
Devos atpakaļ uz veikalu. Tur pamanīju pārmaiņas. Pie durvīm bija pieslieta slota. Gājām abi ar Bobi iekšā veikalā un tur satikām ne tikai pārsalušu pārdevēju, bet arī manu jaunības dienu draudzeni Švānu Eddi. Es taču zinu, ka arī viņa nedzīvo pagasta centrā, bet vismaz četrus kilometrus attālāk.
Vaicāju, vai tiešām kājām uz veikalu nākusi. A šī, man pretī smaidīdama, bilda, ka vai nu es viena tāda gudriniece, kas atradusi palīgu. “Tavs transportlīdzeklis ir slēpes, bet mans – slota! Ja gribi salīdzināt, ar kuru ātrāk var tikt uz priekšu, tad izmēģini abus!” viņa noteica.
Tā nu tagad mājās sēžu un domāju, kura no manām slotām būtu piemērotāka izmantošanai par transportlīdzekli. Ir tikai viena bēda. Man negribētos izbraukt, piedodiet, izlidot no mājām bez mana Bobīša.
