Rīt būs 19 gadu kopš barikāžu laika 1991.gadā. Vēl tagad atmiņā sajūtas, kad daudzās ģimenēs tolaik tika pavadītas satraucošas dienas un jo īpaši naktis, sēžot pie televizoru ekrāniem un gaidot ziņas. Jo tur, Rīgā, uz barikādēm Latvijas neatkarību brauca palīgā atgūt tūkstošiem latviešu.
Ielas aizbarikadēja traktori un buldozeri, lieli dzelzsbetona bluķi, dzeloņstiepļu ruļli un daudz kas cits, dega ugunskuri, skanēja dziesmas, kūpēja karsta tēja un steigā gardu muti tika ēstas rīdzinieku sagādātās sviestmaizes. Tas nebija pikniks…
Šķietamo mieru pārtrauca “omoniešu” izdarības, spindzēja lodes, bija upuri. Sāpēja sirds par visu – par savu tēvzemi, kura tiecās pēc brīvības, par mājiniekiem, kuri aizturētu elpu gaidīja iznākumu, un par tiem, kas it kā miera laikā zaudēja dzīvības… Bet visus vienoja neredzams spēks – jāiet līdz galam, jāuzvar! Un važas krita…
Brīva Latvija mums ir, tautas vēlēta Saeima arī. Bet labāk mums neklājas. Iet arvien grūtāk. Tagadējā Brīvības bulvāra “telšu pilsētiņa” ir tikai blāva atblāzma 1991.gada janvāra notikumiem Rīgā. Laikam jau toreiz mērķis bija skaidrāks par skaidru – mēs gribam būt paši sev kungi!
Pret ko lai cīnās šodien? Pret savējiem? Pret tiem, kas, sēdēdami mīkstos krēslos, aizmirsuši, no kurienes nāk? Šis protesta žests ir kā mazs blusas kodiens, kas netraucē tautas kalpiem turpināt “izģērbt” tautu. Un arī protesta motivācija vienkārša – “lai nebūtu jāiet zagt, lai varētu normāli dzīvot!”. Tās taču ir tikai elementāras cilvēka cienīgas prasības! Neattaisnojām arī valsts atbildīgo amatpersonu bažas par 13.janvāri – mistisko sacelšanās datumu pāri gadsimtiem. Bet steki taču bija sagatavoti! Vien atliek secināt – ūdens mutē vēl nesmeļas…
