Kad pabrauc pa Latvijas laukiem, paliek skumji – lauki ir kļuvuši pavisam tukši. Kādreiz vietās, kur dzīve mutuļot mutuļoja, viss kļūst aizvien klusāks. Cilvēku laukos ir palicis pavisam maz, un demogrāfiskās situācijas dati rāda, ka situācija arvien tikai pasliktinās.
Ja pagastu centros situācija vēl nav tik slikta, tad kaut kur nomalēs ir pavisam tukšs un kluss – paretam kaut kur vīd kāda māja vai saimniecība. Un aizbraukšana no laukiem joprojām turpinās, jo tur cilvēkiem vairs nav ko darīt. Ja kādreiz zemnieks priecājās, ka viņam ir sava zemīte, lopi – viņš varēja pats iztikt un vēl kaut ko arī saražot un pārdot citiem, tad tagad daudzi labāk izvēlas visu pārdot un pārcelties uz dzīvi tuvāk pilsētām, kur notiek kustība un kur vēl ir iespēja dabūt kaut kādu darbu.
Jaunieši no laukiem aizbrauc, un tur paliek tikai gados vecāki cilvēki, kā arī neliela daļiņa cilvēku, kas vēl nav ar mieru padoties. Bet vai ir vēl kāda perspektīva un iespēja, ka kaut kas varētu mainīties? Liekas, jānotiek milzīgam brīnumam, lai situācija šeit sāktu uzlaboties.
Valdības vīri jau gan saka, ka turpmākajos gados nauda būtu jānovirza reģionu attīstībai. Esot tapusi arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija, kas pēc 2030.gada paredz skaistu dzīvi Latvijas laukos. Vai tas tiešām varētu kādreiz notikt? Gribētos jau cerēt, ka tā notiks, taču šobrīd šķiet, ka vēl diezgan ilgu laiku turpināsies cilvēku aizbraukšana prom no laukiem, jo mums katram taču gribas dzīvot un ēst šodien.
