Vija Vasiļjeva: “Visdrausmīgākais ir tas, ja nespēj nomaksāt nodokļus, tad par to vēl uzliek soda procentus.”
Cilvēku paradumi, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, mainās. Uzņēmumiem, tostarp, arī ēdināšanas, jārēķinās ar mazāku cilvēku plūsmu un pirktspēju. “Dzirkstele” aicināja uz sarunu kafejnīcas “Pērle” Gulbenē īpašnieci Viju Vasiļjevu, kura neslēpj, ka tagad, lai izdzīvotu ir smagi jācīnās, jo atbalstu no valsts, pat vismazāko, uzņēmēja nejūt.
– Kā jums veicās šajā laikā?
– Cilvēki, protams, uz kafejnīcām iet mazāk. Tagad ir ļoti jācīnās, lai izdzīvotu. Jādomā par klientu, lai viņam būtu ērti, piemēram pirms kāda laika kafejnīcai ielikām durvis no ielas puses, paplašinām produkcijas klāstu, klājam galdus banketiem un uz bērēm, ir kulinārija, piedāvājam kompleksās pusdienas. Esmu samazinājusi cenas. Ir jādarbojas un jādara viss, lai kaut kas notiktu. Esam piesaistījuši arī no Valsts nodarbinātības aģentūras bezdarbniekus. Ritenim ir jāgriežas, bet peļņas, protams, nekādas nav. Ir tikai mīnusi, bet mēs vismaz kaut ko darām. Manuprāt, tagad nevienam uzņēmumam nav tā, ka uzņēmējs teiktu, ka esmu uz “nullēm” un nezinu, kur naudu likt. Domāju, ka visi šodien strādā ar zaudējumiem. Mēs, mazie, knapi kaut kā peldam. Ieņēmumi ir ļoti mazi. Tomēr es negribētu no ēdināšanas pāriet uz citu jomu, jo esmu pavāre. Tā ir mana sirdslieta.
Agrāk nodarbojos ar izbraukuma tirdzniecību, piemēram, kapu svētku laikā. Tas bija ienesīgi, jo tajā laikā nebija tik daudz veikalu un tas “aizgāja”. Tad radās vietējie veikali, cilvēkiem tirdzniecība kapu svētkos nebija vairs tik aktuāla. Biznesā visam ir savs laiks. Nevar apstāties, vienmēr ir jāiet uz priekšu, ir jāmāk un jādomā, kā piesaistīt klientus.
– Kā ar apgrozījumu?
– Apgrozījums kaut kāds ir, bet nodokļus nespēju maksāt. Ir uzņēmuma sociālais nodoklis, paaugstināja PVN un ir vēl citi nodokļi. Kaut ko nedaudz nopelnām un tad saliekam “pa plauktiņiem” – šodien samaksājam vienam, otrā dienā – citam par precēm, tad par īri, komunālie maksājumi, algas un tā tālāk. Un tā visu laiku. Visdrausmīgākais ir tas, ja nespēj nomaksāt nodokļus, tad par to vēl uzliek soda procentus. Man arī regulāri jāmaksā soda procenti, un tie nav mazi. Valstij vajadzēja nākt pretī mums, bet valsts ļoti maz domā par uzņēmējiem.
To nejūt nemaz. Tikai laikā nenomaksāto nodokļu soda procentus jūt. Ir sajūta, ka spiež stūrī. Arī lielākās firmas tagad ir iemācījušās, par laikā nenomaksātiem rēķiniem, iekasēt soda procentus. Arī mūsu novada domei būtu jāpadomā, kā vietējiem uzņēmējiem palīdzēt izdzīvot.
– Kādu atbalstu jūs kā uzņēmēja vēlētos sagaidīt no valsts?
– Lai nepaceļ nodokļus, labāk lai tos kaut mazliet, bet samazina. Ja mēs kaut ko nespējam maksāt bankām vai Valsts ieņēmumu dienestam, lai neliek soda procentus. Viņi jau tikai domā, kā iekasēt, bet nedomā par mums. Miljonus var dzēst, kāpēc mums neko nedzēš un nenāk pretī, ja kavējam nodokļus. Ja kāds uzņēmums, kurš darbojas un cenšas godīgi maksāt nodokļus un algas saviem darbiniekiem, ir nonācis grūtībās, tad varbūt tam var mēģināt palīdzēt, nevis gremdēt. Noteikti, ka ir vajadzīga arī citādāka nodokļu politika.
– Vai esat ņēmusi kredītus uzņēmuma attīstībai?
– Man šobrīd ir tikai viens kredīts, jo bija nepieciešams iegādāties mašīnu, lai varētu normāli strādāt. Vairāk gan nekādu kredītu nav. Tagad ir bail “līst iekšā” kaut kādos projektos un ņemt jaunus kredītus. Ja nebūtu krīzes laiks, tad varbūt gan domātu par uzņēmuma paplašināšanu un jauniem kredītiem
(Vairāk lasiet 30.janvāra “Dzirkstelē”)
