Algas rūk, bezdarbs aug. Ja valstī valda haoss, tad deķi katrs sāk vilkt uz savu pusi. Ja darbs mūsu valstī ir deficīts, tad kā sēnes pēc lietus rodas šeptmaņi, kas to izmanto savā labā.
Viens otrs darba devējs rīkojas apmēram tā: tev vajag darbu? Lūdzu, bet ar noteikumu, ka algā saņemsi kokakolas pudeli un ēdienu vai labākajā gadījumā – kādu grasi naudas. Nepatīk? Nestrādā, tavā vietā gribētāju netrūkst! Vai tā nav ņirgāšanās par cilvēku?
Protams, katrs esam pieaudzis cilvēks un zinām, uz ko parakstāmies. Bet ko darīt, ja katra iespēja tikt pie darba ir kā slīcēja ķeršanās pie pēdējā salmiņa? Tas, protams, ir “uz rokas” tiem, kas var piedāvāt vienalga kādu darbu.
Vai algās sāksim saņemt apģērbu, malku, konservu bundžas, limonādes un alkohola pudeles, zeķu iepakojumus, desu luņķus, piena litrus un citas preces, ko ražojam? Vajag naudu, pats pārdod! Nevari? Pats vainīgs!
Un kur paliek nodokļi? Vai tos tagad arī sāks mērīt gabalprecēs, litros vai kilogramos? Un kā lai cilvēks ar tādu “algu” apmaksā rēķinus un maksā kredītus? Kā lai pabaro ģimeni?
Darba likumdošanā gan ir noteikts, ka Latvijas valstī alga ir jāizmaksā skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu. Pie tam katram strādniekam pienākas vismaz minimālā alga – 180 lati. Tam jābūt fiksētam arī darba līgumā. Taču tas netraucē darboņiem bīdīt savus likumus un noteikumus.
Ja nemaldos, tie bija 50., 60., 90.gadi, kad algu maksāja nevis naudā, bet graudā. Vai kāpjamies atpakaļ? Cik valstī ir zems nabadzības līmenis, ja sāk parādīties strādnieki par vēdera tiesu? Vai Latvija kļūst par kungu un kalpu zemi?
