Rīt Valentīndiena, saukta arī par Visu mīlētāju dienu, kad pasauli pārņem sarkanu siržu, skūpstu un mīlestību apliecinošu vārdu trakums, kad veikalu plauktus iekaro sirds formas nieciņi – ražotāju radošās izdomas apliecinājumi. Svētki vienmēr ir jauki, bet kāpēc jāmīl tikai 14.februārī? Ko darīt pārējās 364 dienās?
Arī tajās katrs esam pelnījis mīlestību, jo mīlestība sākas cilvēkā un beidzas tikai tad, kad nav paša cilvēka. Ja kāds jums šajā dienā atzīsies, ka ir vīlies mīlestībā, tad neticiet, jo viņam nav taisnība. Ne jau mīlestībā viņš būs vīlies, bet kādā viņam tuvā cilvēkā. Iespējams, kāds cits cilvēks kautrīgi bildīs, ka viņam vairs nepiestāv mīlestības apliecinājumi, jo mūža gadu par daudz, seju izvagojušas rievas. Ja vien gribēsim, sevī vienmēr atradīsim kaut ko tādu, kas pašus neapmierina. Tomēr vai gan īsta mīlestība kādreiz ir pavēlējusi uzrādīt dzimšanas apliecību?
Cilvēks taču nemīl otru cilvēku tikai tāpēc, ka šim otrajam ir noteikts gadu skaits un acu krāsa, ka viņš ir pārāk skaists vai neglīts, gudrs vai ne tik gudrs. Mēs mīlam tāpēc, ka mīlam, un mīlestībā gan skaistajiem un neglītajiem, gan jaunajiem un vecajiem zvaigzne tāpat runā ar zvaigzni, glāsts satiekas ar glāstu, skūpsts ilgojas pēc skūpsta, tikai katrai mīlestībai ir savas prasības.
Varbūt ir kāds, kas gaida, lai viņu mīl, lai gan viņa gaidīšana līdzinās sēdēšanai pie krāsns, cerot, ka kāds cits atnesīs malku un iekurinās krāsni. Mīlestība nenozīmē dot vai ņemt, bet piedalīties it visā. Esmu pārliecināta – kamēr uz pasaules būs kaut viens cilvēks, būs arī mīlestība.