Dzirkstele.lv
Trešdaļa no pasaulē saražotās pārtikas tiek izmesta. Pēc Zemkopības ministrijas un Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas aprēķiniem 2018. gadā, viens Latvijas iedzīvotājs atkritumos gada laikā izmet vairāk nekā 100 kilogramus pārtikas. Ja izmesto pārtiku sarēķinātu naudas izteiksmē, tad viena gada laikā izšķērdētā summa būtu 600 eiro. Pārtikas izmešana atkritumos nozīmē arī to, ka citi resursi, piemēram, ūdens, auglīga zeme, enerģija un darbaspēks, kas izmantoti pārtikas ražošanā, tiek nevajadzīgi izniekoti.
180 kilogrami uz vienu
Sabiedriskās vides aizsardzības un vides izglītības organizācijas “Zaļā brīvība” pārstāve Inga Belousa stāsta: “Bagāto valstu, tai skaitā arī Latvijas patērētāji katru gadu izmet atkritumos tik daudz pārtikas, cik saražo visā Subsahāras reģionā Āfrikā. Eiropas Savienībā (ES) vien katru gadu izšķērdē 90 miljonus tonnu pārtikas jeb 180 kilogramus pārtikas produktu uz vienu iedzīvotāju.
Taču pasaules nabadzīgākajos reģionos pārtikas atkritumu daudzums ir tikai aptuveni 10 kilogrami uz vienu iedzīvotāju. Liela daļa šo pārtikas produktu joprojām būtu bijuši derīgi lietošanai uzturā. Tas ir īpaši satraucoši, jo 2017. gadā aptuveni 821 miljonam cilvēku jeb katram devītajam pasaules iedzīvotājam nebija pieejams pietiekams pārtikas daudzums. Lai paēdinātu visus pasaules iedzīvotājus, līdz 2050. gadam saražotās pārtikas apjoms būtu jāpalielina par 60 %. Šis daudzums būtu liels slogs planētai, jo dabas resursi, ieskaitot ūdeni, lauksaimniecībā apstrādājamo zemi un augšanai nepieciešamos minerālus, ir limitēti un atjaunojas daudz lēnāk, nekā tiek patērēti.”
Novērst pārtikas zudumus
ES pārtikas sistēmas stratēģija “No lauka līdz galdam” (Farm to Fork) būtiska sastāvdaļa ir pēc iespējas plašāk novērst pārtikas zudumus un izšķērdēšanu, kas ir steidzams un neaizstājams solis ceļā uz ilgtspējīgāku pārtiku. Tas nozīmē, ka risinājums bada novēršanai būtu jāmeklē nevis palielinot pārtikas ražošanu, bet gan samazinot pārtikas atkritumu daudzumu.
Ikvienam ikdienā jādomā par to, kā gatavojam, plānojam, uzglabājam un rīkojamies ar pārtiku, lai izvairītos no tās izniekošanas. Ar noderīgiem padomiem, kā samazināt neapēstās pārtikas apjomu, pieredzē dalās cilvēki, kuri uzsākuši atbildīgu pārtikas patēriņu. Piemēram, Alūksnes novada pirmsskolas izglītības iestāde “Sprīdītis” jau vairākus gadus startē Ekoskolas programmā, kuras mērķis ir iesaistīt skolēnus aizraujošā, uz rīcību orientētā un sociāli atbildīgā vides izglītības procesā, kas veicina ilgtspējīgu attīstību.
Ekoskolu programmā iestādei katru gadu jāizvēlas viena no pamattēmām, kur iekļautas arī tēmas – pārtika, vide un veselīgs dzīvesveids. “Mūsu iestādē iepriekšējos gados abas tēmas ir bijušas kā galvenie vadmotīvi, kuru laikā esam uzsākuši pozitīvas pārmaiņas. Turklāt tās turpinās joprojām un nav pārstājušas “dzīvot””, vēsta iestādes vadītājas vietniece izglītības jomā Anta Apine.
Pašu cepti cepumi un iekopts dārzs
Iestāde izglīto bērnus, ģimenes un darbiniekus par vietējās, sezonālās, pašu audzētas pārtikas nozīmi cilvēku veselībā un planētas resursu taupīšanā. A. Apine vērtē, ka daļai bērnu mājās jau ir mainījušies paradumi. “Mācāmies produktu sastāvu, kas ir E vielas, kas – palmu eļļa, kāpēc tās pievieno produktiem. Tāpat mainām ēšanas paradumus. Esam atteikušies no rūpnieciski ražotu cepumu iegādes. Cepam tos iestādē. Izveidotas tehnoloģiskās kartes “Sprīdīšu” cepumu zīmolam, un konkursa kārtībā bērni deva saviem cepumiem nosaukumus. Tāpat bērnu vecāki un darbinieki aicināti rudenī un vasarā nest uz virtuvi dārzeņus, garšvielas, tējas. Atsaucība ir ļoti liela,” pieredzē dalās A. Apine. Te top pat veselīgais burgerītis, kurā majonēze aizstāta ar kausēto sieru, maizīte cepta pašu krāsniņā no pašu raudzētas mīklas. Par tradīciju kļuvusi arī Putras nedēļa oktobrī, kad bērni mācās par graudaugiem, dažādām putrām, to nozīmi veselīgā uzturā.
Iestādes teritorijā ir dārzs, kur kopā ar bērniem ievāc ogas un ābolus, ar ko bērni mielojas uzreiz, vai nodod tos virtuvē. Ir arī sakņu dobes. “Bērni paši sēj, audzē stādiņus, kopj, novāc ražu. Pavasaros visas grupas audzē zaļumus uz palodzēm, pēcāk tos pievieno ēdienam. Ir pieredze komposta veidošanā. Tas nemaz nav tik vienkārši – visu samet kaudzē, un būs. Ir lietas, kas sadalās un kas nesadalās,” saka A. Apine. Bērnudārzā apsver arī permakultūras metodes ieviešanu.
Domā par atkritumu samazināšanu
Iestādē pārtikas atkritumus šķiro ļoti skrupulozi, domājot par to, kas nonāks komposta kastēs. “WasteArt” projekta ietvaros veicina sabiedrības izpratni par pārmērīga patēriņa dzīvesveida sekām un iepazīstina ar atkritumu daudzuma samazināšanas un atkārtotas izmantošanas iespējām. Secināts, ka visvairāk atkritumus saražo virtuvē. Tāpēc stikla burkas, metāla vāciņus, plastmasas iepakojumus darbinieki šķiro un nodot pārstrādei.
Lai mazinātu atkritumu daudzumu, piena produktus iepērk lielākos fasējumos. Priekšroka ir vietējai vai kaimiņnovadu produkcijai, par to piedomājot pārtikas iepirkumos.
Tāpat ēdienreizēs bērni ēdienu sev servē paši, pakāpeniski apgūstot pašapkalpošanās iemaņas atbilstoši vecumam un tā mācoties servēt tik, cik spēs apēst.
“Vairākas reizes gadā iestādē notiek pārtikas atkritumu monitorings grupās, pētot, cik daudz ēdiena palika pāri, ko bērni labprātāk ēd, ko ne. To visu ņem vērā, pilnveidojot iestādes ēdienkarti. Reizi mēnesī iestādē ir veģetārā diena. Darbinieki iesaistījušies akcijā “Neapēd zemeslodi”, katra iespēju robežās atsakoties no gaļas izstrādājumiem. Izvēlamies “Eko” trauku mazgāšanas līdzekļus, cik vien iespējams, taupām ūdeni, lai izpildītu sanitārās normas trauku mazgāšanas procesā,” stāsta A. Apine.
Produktu atkritumu svēršana
PII “Sprīdītis” jau vairākus gadus sver gatavās pārtikas produktu atkritumus. Sākotnēji atkritumu daudzums nedēļā bijis 146 litri. 2020. gada maijā – jau 80 litri. “Gatavās produkcijas atkritumu apjoms samazinās. Ieguldīts darbs, lai sabalansētu Ministru kabineta noteikumus un bērnu vēlmes, piedāvājot viņiem tīkamus ēdienus, tāpat, lai pieturētos pie principa – veselīgi. Jau vairākus gadus iestāde piedalās programmā “Piens un augļi skolai”. Īstenojot to, bērniem tiek svaigs piens un augļi, to iegādi finansē Lauku atbalsta dienests. Savukārt saldinātās sulas dzērienus aizstāj ar citronu, ingvera un citiem dzērieniem, tādējādi neveidojot pirktās taras atkritumus.
Jābūt globāliem standartiem
Eiropas “Zaļā kursa” stratēģijas ierosina vērienīgus Eiropas Savienības pasākumus, kuru mērķis ir Eiropā un pasaulē apturēt biodaudzveidības izzušanu un panākt, ka pārtikas sistēmas kļūst par globālu standartu attiecībā uz konkurētspējīgu ilgtspēju, cilvēka un planētas veselības aizsardzību, kā arī visu pārtikas ķēdes dalībnieku iztiku. Arī koronavīrusa izraisītās slimības “Covid-19” krīze ir pierādījusi, cik mazaizsargātus cilvēkus padara bioloģiskās daudzveidības izzušana, kas arvien pieņemas spēkā, un cik svarīga nozīme sabiedrībā ir labi funkcionējošai pārtikas sistēmai.
“Jaunā Biodaudzveidības stratēģija vēršas pret tādiem svarīgiem bioloģiskās daudzveidības izzušanas faktoriem kā ilgtnespējīga zemes un jūras resursu izmantošana, dabas resursu pārmērīga ekspluatācija, piesārņojums un invazīvu svešzemju sugu izplatīšanās,” informē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra apgāda vadītāja Iveta Tomsone.
Savukārt stratēģija “No lauka līdz galdam” sekmēs pāreju uz ilgtspējīgu ES pārtikas sistēmu. Tā mazinās ES pārtikas sistēmas vides un klimatisko pēdu, pastiprinās tās izturētspēju, aizsargājot iedzīvotāju veselību un nodrošinot iztikas līdzekļus ekonomikas dalībniekiem, uzsvērusi Eiropas Komisija. Stratēģija nosaka arī konkrētus mērķrādītājus attiecībā uz ES pārtikas sistēmas pārveidi.
Plānots par 50 % samazināt pesticīdu izmantojumu un to radīto apdraudējumu, vismaz par 20 % samazināt mēslošanas līdzekļu izmantojumu, par 50 % samazināt lauksaimniecības dzīvniekiem un akvakultūrā izmantoto antimikrobiālo līdzekļu pārdošanu un panākt, ka bioloģiskās lauksaimniecības platības aizņem 25 % lauksaimniecības zemes. Tas nozīmē, kas stratēģijas ierosina arī vērienīgus pasākumus, kas nodrošinātu to, lai ES iedzīvotājiem būtu vienkāršāk pieņemt veselīgu izvēli, paredzot arī pilnveidotu marķējumu, kas patērētājiem palīdzētu būt informētiem par veselīgiem, ilgtspējīgiem pārtikas produktiem.
(Avots: www. europa.eu)
Ko lietas labā dara tirgotāji?
Tā kā nacionālais pārtikas mazumtirdzniecības tīkls “Elvi” darbojas pēc franšīzes principa un operatīvo darbību veikalos katrs veikalu īpašnieks organizē pats, rīcība pārtikas zudumu novēršanai dažādos veikalos mazliet atšķiras.
Tomēr darbs tiek darīts. “Mērķtiecīgi strādājam, lai atkritumos nonāktu iespējami mazāk pārtikas – apmācām veikalu vadītājus par pareizu sortimenta plānošanu, preču aprite veikalos un noliktavās notiek pēc FIFO metodes (Fifo – first in, first out – pirmos pārdod tos produktus, kas pirmie ievesti veikalos.). Preču derīguma termiņu regulāra kontrole ir viens no galvenajiem veikala darbinieku darba pienākumiem – darām visu, lai veikalu noliktavās vienmēr atrastos svaigi, uzturā lietojami produkti ar pietiekami ilgu realizācijas termiņu,” vēsta “Elvi Latvija” pārstāve Vineta Grigāne – Drande.
Vēl veikalā produktus, kam tuvojas derīguma termiņa beigas, pircējiem piedāvā iegādāties lētāk, pircējus brīdinot, ka šai precei cena samazināta derīguma termiņa dēļ. “Cilvēki labprāt izmanto iespēju iegādāties lētāk uzturā vēl lietojamus produktus tūlītējai patērēšanai, turklāt šādu produktu pircēji nav tikai personas, kuru ārējais izskats un pirkumu groza saturs liecina par stipri ierobežotu finansiālo rocību – arī pietiekami turīgi cilvēki ir racionāli,” atzīst pārstāve.
Protams, tirgojot pārtiku, nav iespējams pilnībā izvairīties no ēšanai nederīgu produktu izmešanas. Pārtikas produktus veikalā noraksta tad, ja tie ir bojāti un tādēļ nav lietojami uzturā vai ir beidzies preces derīguma termiņš.
“Tomēr arī pārtikas atkritumus cenšamies apsaimniekot racionāli – veikaliem ir noslēgti līgumi ar zemnieku saimniecībām un mednieku kolektīviem, kas pārtiku, kam beidzies derīguma termiņš, tālāk izmanto dzīvnieku ēdināšanai. Savukārt uzturā vēl lietojamus produktus, kam beidzies ieteicamais derīguma termiņš, atbilstoši likumdošanai, labprāt atdodam nevalstiskajām organizācijām, kas izteikušas vēlmi pieņemt šādas preces savām vajadzībām,” pieredzē dalās V. Grigāne – Drande.
Dalās ar savu pieredzi
Santas Sīles ģimene jau četrus gadus saimnieko videi draudzīgi, īsteno bezatkritumu dzīvesveidu un ikdienā pielieto daudz citu dabai draudzīgu risinājumu. Ģimenē aug divi bērni, kuri šos paradumus pārmanto. “Vienmēr būs kāds entuziasts, kurš visu darīs pārākajā pakāpē. Man ļoti patīk “Zero Waste” (bezatkritumu dzīvesveids – red.), ilgspējība un aprites ekonomika, bet es nevaru koncentrēties tikai tam, man ir noteikta kapacitāte. Daru labāko, ko pašlaik var izdarīt ģimenē ar diviem bērniem.”
Plānošana taupa pārtiku un enerģiju
Paradumu maiņa sākusies, domājot par ēdienreižu plānošanu, gaidot pirmo bērniņu. “Domāju, kā, lai atvieglo dzīvi? Lasot un pētot, ka cilvēki plāno, ko ēdīs, nedēļu vai trīs dienas uz priekšu, nolēmām pamēģināt. Nedēļu uz priekšu ēdienreizes viegli var saplānot ziemas sezonā, bet trīs dienas uz priekšu – vasarā un rudenī. “Jo vasarā bieži vien ciemojamies. Vai rudenī mamma iedod, piemēram, kabaci. Tad visi plāni nobrūk, jo jāapēd tas, kas sabojāsies ātrāk. Sevi nebaru, ja izplānotajā kaut kas nesanāk, taču plānošana jebkurā gadījumā ietaupa enerģiju. Ja svētdienā jau izplāno, ko ēdīsim brokastīs, zinu, ka man vajag pienu, sieru, maizīti. Pusdienās mums ir brokoļi, paprika. Plauktā ir griķi, un tad jau zini, kas tieši jāpiepērk klāt. Kad saraksts ar saplānotajām ēdienreizēm ir pie ledusskapja, tad ir mazliet sajūta kā skolas ēdnīcā – ko mums pavārīte šodien ir sagatavojusi? Tas ir ļoti forši,” domā S. Sīle.
Santa priecājas, ka viņai ir daudz domubiedru, kuri pārtiku sasaldē – maizi, sieru, pienu. “Mums ir iegādāta lielā saldētava. Sezonā ogas ir lētākas, tādēļ tās var uzglabāt laikam, kad tās būs dārgākas. Atlaidinot ogas, uzturvielas nepazūd. Ieguvumi ir gan veselībai, gan finansiāli. Šī gada jaunums ir sasaldētās foreles.”
Ledusskapja iztukšošana un pārpalikuma bļodiņa
Ik pa laikam ģimene pēta beramos produktus, kas atrodas virtuves skapītī – griķus, miltus, putraimus. Milti te nepaliek veci, jo Santa pati cep maizi. Bet retāk izmantotie – prosa, kvinoja vai bulgurs, kas ir nopirktās sastāvdaļas kādai konkrētai receptei, bieži vien nostāv plauktiņa dziļākajā stūri. “Lai risinātu šo, “Rimi” savā mājaslapā piedāvā opciju “Iztukšo savu ledusskapi”. Ieraksti tajā to, kas tev ir mājās, un saņem receptes ar šīm sastāvdaļām. Atliek vien nopirkt trūkstošo.”
Ēdienreizēs ģimene saprāta robežās seko līdzi šķīvja principam – lai uz tā ir graudaugi, salāti, proteīna avots – gaļa, zivis, olas, tofū. Mājās ļoti iecienītas ir “Budas bļodas” jeb pārpalikuma bļodiņas. “Tur saliek visu – graudaugus, olbaltumvielas, dārzeņus. Paskaties, kas tev ir mājās, saliec kopā, un visi pārpalikumi fantastiski aiziet. Vienkārši! Palika pāri bērnu brokastu putra, es to sacepu mafinos, un – pārpalikuma nav! Ik pa laikam plauktā paliek saujiņa auzu pārslu, riekstu, no tā var uzcept cepumus, var uztaisīt granolu. To visu var arī sakapāt, sataisīt maisījumu un izcept krekerus. Turklāt tas nav pašam jāizgudro, tagad ir tik daudz resursu, kur smelties idejas receptēm,” iesaka Santa.
Sīļu ģimenei nav sava dārza, ja kā trūkst, labprāt dodas uz tirgu. “Mūsu dzīvesvietā ir pieejamas vietējās bioloģiskās saimniecības. Man ir jābaro divi bērni, tāpēc lieti noder brokoļi, kartupeļi, burkāni. Iecienītākās saimniecības gatavo arī sukādes un sīrupus,” stāsta S. Sīle. Sīļu mājās vienmēr ir arī banāni. “Mēģinot vingrināt savus zaļos pirkstiņus, noskaidroju, ka mājas puķes jāaplej ar banānu ūdeni. Salaistu puķes – un man ir zaļas lapiņas! Kad vīram iesaku, ka būtu jāizveido kartupeļu vadziņa, viņš noteica, ka tad būs jāēd daudz banānu, ar ko to visu laistīt,” smejas Santa.
Vai tev to vajag?
Ir pieņēmums, ka pircējs “balso” ar savu maciņu, tur, kur atstāj savu naudu. Veikalā var balsot par pusfabrikātiem vai arī par zemnieku ražojumiem. “Ir daudz kompāniju, firmu, kas gribēs dabūt cilvēka naudu, tādēļ viņam ir jāsaprot, vai tiešām vajag to visu, ko veikali piedāvā? Dārzeņi ir vislabākā izvēle. Šajā gadījumā, ja cilvēks aiziet ar savu naudiņu uz tirgu un tā tiek zemniekam, zemnieks pa to varēs nopirkt sēklas. Tādēļ es ar savu naudu balsoju par viņu,” saka Santa.
Viņa uzskata, ka cilvēki veikalos pērk daudz par daudz. Tas arī ir iemesls, kāpēc pārtika tiek izšķērdēta. “Nav vairs bada laiki. Varam nopirkt visu. Nav jāpērk sviests kilogramiem, jo tam ir akcija. Tas nav vajadzīgs. Latviešiem rokas aug no pareizās vietas, lai viņi varētu paši daudz ko izdarīt. Ir kolosālas saimnieces, kuras var izvārīt kartupeļu mizu zupu, un neviens nekad nepateiks, kas tas ir. Es, protams, netaisu miziņu buljonu, bet ikvienam ir jāpārskata sava ledusskapja saturs. Ir ļoti viegli daudz ko noslēpt aiz teikuma – man tam nav laika,” tā saimniece.
Ģimene gaļu un piena produktus izvēlas retāk, jo tās ir divas produktu grupas, kuru iegūšanai ir patērēti lieli resursi. Lai izaudzētu liellopu, tas ir ūdens patēriņš, cilvēku darbs, CO2 izmeši. “Nopērc gaļu un šķiet – fu, veca. Tad to izmet un viss ir velti. Bet ir jāpadomā, ka tas nav tikai gaļas gabals, tā ir visa industrija. Mēs pērkam gaļu no zemnieku saimniecības, iegādājamies 10 kilogramu maltās gaļas un pamazām ņemam ārā no saldētavas un ēdam. Tā, protams, ir bioloģiska. Jāsaprot, ka ēdiens var mūs ārstēt un var arī kaitēt. Ja nevari uz iepakojuma izlasīt un paskaidrot, kas ir piecas no sastāvdaļām, varbūt to nemaz nevajag ēst?” saka Santa.
Ar ko sākt?
Vaicāta, vai domāt par ēdiena taupīšanas metodēm ir moderni, Santa atbild: “Cilvēki sāk par to aizvien vairāk domāt, jo resursi mums visiem ir vieni. Ir jāskatās tālākā nākotnē. Manai dzīvei pietiks, mūsu bērnu dzīvei pietiks, bet tālāk būs lielas problēmas. Jā, mēs dzīvojam zaļā valstī, mums ir tīras ielas, salīdzinoši tīri meži, bet planēta ir mūsu visu rūpe. Redzam, kas notiek ārzemēs, kas tiek izskalots no jūras, bet tā ir viena kopīga ekosistēma. Nevar atrauties no tā visa un teikt – esmu maziņš karalis. Ir jāpadomā arī par citiem. Ja tiek saņemti labumi, tad tie ir arī jādod pretim.”
Cilvēks kā patērētājs vēlas ātri, daudz, viegli, lēti, bet tas rada daudz atkritumu. Kā to risināt? “Tam visam ir jādod otrā dzīve, tāpēc, ka planēta nevar vairs esošo pārstrādāt,” iesaka Santa. “Var jau teikt: es tikai vienreiz paņemu kafiju vienreizlietojamā tasītē. Bet, ja man ir sava kafijas tasīte līdzi, tad par to ietaupās 0,20 vai 0,30 centi. Uz desmit kafijas tasītēm tie ir trīs eiro. Tobrīd tas ir mazs solis, bet ilgtermiņā – liels. Mēs varam atteikties no daudz kā, jo tas ir ieraduma spēks. Iesaku sākt ar ēdienreižu plānošanu, tas ir visvienkāršākais, kaut vai tāpēc, lai cilvēkam vairākas reizes dienā nebūtu jādomā par to, ko ēdīs vakariņās. Vai, lai veikalā nenopirktu daudz ko lieku, mirkļos kad ir izsalkums.”
Loreta Jargane (projekts “Vide”)
