Dabas pētnieks Māris Olte sarunā ar www.creativus.lv atklājis savus novērojumos par dabas problēmām Latvijā, vairāk arī pieskāries sociālajām tēmām, atklājot, ka šobrīd mums būtu jābūt daudz gudrākiem.
Runājot par vides attīstību, Māris Olte savos izteikumos bija diezgan skarbs, kritizējot arī medijus: ”Televizors visiem ir iebāzts sejā un viņi tiek zombēti ar to aktīvā veidā. Televizors zombē tev galvu un nedod neko citu ne just, ne domāt, ne saprast. Latvijā šobrīd ir tā, ka ir vēlēšanās pateikt, ka tā vide vispār nav svarīga un viņas nav. Paskaties, cik daudz ir apgriezta nauda pasākumiem, kas ir saistīti ar vidi! Es domāju, ka vidi šobrīd visās tajās «katastrofās» ekonomiskajās vaino, jo iepriekš esam pārāk daudz domājuši par vidi, nevis valsts attīstību.Es domāju, ka daudziem cilvēkiem ir tas posts galvā. Viņiem liekas, ka vide ir tā, kas kavē kaut kādu attīstību, nevis tā, ar kuru var sadzīvot. Es domāju, ka vides ziņā viss ies uz leju. Neredzēt, nedzirdēt, neiedziļināties problēmās, kuras civilizētā pasaule iedziļinās. Vienīgais labums, ka mums pāri jūrai ir pasaulē visattīstītākās valstis tādas kā Zviedrija un Somija, kuras attiecībā uz notekūdeņiem ir vistālāk tikušas. Mēs vienkārši esam spiesti ievērot viņu noteikumus, jo mēs no viņiem dabūjam pietiekami daudz naudas. Tas ir vienīgais, bet citādāk plēsīs visu, ko var izplēst, nedomājot par mūsu Latvijas vidi.”
Runājot par svarīgākajām vides problēmām Latvijā, Māris Olte atklāja, ka tā ir notekūdeņu saimniecība: ”Notekūdeņu saimniecība, kas daļēji tiek vākta kopā. Tad ir viena daļa tās izgāztuves. Visvairāk gan ir tas, kas iztek no mūsu mājsaimniecībām un ietek jūrā. Tas, kas izraisa tos fosfātus un nitrātus. Par gaisa piesārņošanu man grūti teikt, jo visa tā vides būšana iet kopā. No vienas puses, mēs braucam ar mašīnām. No otras puses – mums tās mašīnas ir vecas. Tad domā, kas no viņām nāk ārā. Bet no otras puses, kurš tagad bļaus, ka mums tagad vajag elektriskās mašīnas Rīgas pilsētā? Neviens.”
Tāpat Māris Olte aicināja visus būt gudrākiem: ”Visi tikai domā par savu maku. Es domāju, ka tā ir tā tuvredzība, kurā mēs šobrīd ejam iekšā. Mēs nedomājam par vidi, bet domājam par to, kā kaut ko noķert ēdamu, dzeramu, lai varētu izdzīvot, sakārtot savas lietas. Mums vajadzētu būt gudrākiem! Šobrīd ne tikai bērns nav cilvēks tādā sabiedrības un valsts izpratnē, bet arī pensionārs un uzņēmējs lielā mērā nav cilvēks. Viņus lielā mērā vienkārši žmiedz nost ar nodokļiem. Pašreiz vienīgais cilvēks ir valsts un tai ir jābūt paēdušai un mūsu uzdevums ir viņu barot, kaut gan īstenībā vajadzētu būt citādāk.”
