Ierodas kaimiņiene Amālija un sveiciena vietā tikai izdveš: “Jēcis ir kļuvis traks, nupat izrūnīja runci Bubi.” Šim esot bailes, ka tik nepadara grūsnu Pēča kaķeni, ko nu tad šis darīšot, nepatikšanu būšot līdz kaklam.
Nedaudz vēlāk klāt arī pats Jēcis, sadrūmis kā lietus mākonis, rokas asinīs. Pirmais, ko šis dzird, ir manas laulenes aicinājums: “Jēci, nāc nomazgā rokas.”
Šis padevīgi izpilda šo rīkojumu. Es no smiekliem nespēju valdīties: “Jēcīt, neuztraucies, mūsu laiki, kad dzīvojām pēc senču ticējumiem un paraugiem, ir beigušies. Turpmāk visās vietās un lietās padevīgi izpildīsim ES regulas un valdības likumus, kurus izdod valdība, vadoties pēc šīm regulām. Vairs kaķēnus dīķī neslīcināsi, kā tavs vectēvs to darīja, bet sauksi dakteri, lai šos iemidzina un iekasē samaksu par to darbu no tavas “grandiozās” pensijas.”
Jēcis pasūta mani ellē un nerunā. Es turpinu dialogu: “Pagaidīsim mazliet, nākamā regula būs mājlopus nekaut ar naža un citu darbarīku palīdzību, bet kutināt, kamēr šie atstiepj kājas, un tikai tad ādu vilkt nost. Nevis tā, kā mums – ādu velk dzīviem un pat vairākas, bet mēs jau neesam lopi – mūsu statuss ir zemāks. Mēs esam tā sātana – naudas – varā, tā mūs izrīko un valda pasaulē, pat baznīca tiek turēta šā sātana varā. Dievs, kaut visvarens, bet saliekt sātanu ragā gan nespēj. Viendien mazdēls Jānītis sēž pie datora un skatās filmu, kurā tās varoņi sit pa kreisi, pa labi, no augšas un sāniem – jo vairāk nositīs, jo labāk. Te vairs nedarbojas bauslis – tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Vecāki un sabiedrība plāta rokas, padarīt neko nav spējīgi, jo šeit valda sātans – nauda. Mēs esam nonākuši sātana varā.”
