Cik labi, ka mums, tiem latviešiem, kas naudu neskaita simtos, tūkstošos un miljonos, par spīti visam pietiek spēka spēlēt teātri, dejot un dziedāt, ka protam priecāties par pašu niecīgāko dāvanu, kas dažkārt ir tikai smaida pavadīts sirsnīgs vārds.
“Lai varētu izkļūt no mājām un atbraukt uz pasākumu, kopš rīta agruma rakām sniegu no mājas līdz lielajam ceļam. Tik jau vien ir tā prieka, kā satikt paziņas. To jau neviens neredz, esi šodien vai neesi ēdis,” senioru deju kopu pasākumā Vecgulbenes muižā teica viena no dejotājām.
Par to, ka nav darba, tātad – nav arī naudas, nezūdījās arī vokālo ansambļu skates dalībnieki Rankā. Tika izdejots un izdziedāts prieks par spīti visam, jo tad, kad “bēdu paliek zem akmeņa, tai pāri iet dziedot”.
Dziesmu vara savulaik esot uzveikusi karu, kas zina, varbūt tā palīdzēs arī šodien, kad nemitīgi tiek norādīts, ka lielākie valsts gremdētāji ir vienkāršā tauta, kas nav pratusi taupīt naudu, bet šķiedusies ar to pār mēru, tauta, kas nav veidojusi uzkrājumus un atļāvusies paņemt aizdevumu bankā.
Kas cits mums atliek, kā dziedāt par spīti tam, ka rīt var nebūt darba, ka varam saslimt, bet nebūs naudas zālēm, ka nezinām, cik nodrošinātas būs mūsu vecumdienas, ka mūsu bērnu bērniem nāksies maksāt valsts ņemtos aizdevumus. Par spīti visam mēs sanākam kopā un dziedam, jo bieži vien izdziedāt var to, ko baidāmies izteikt vārdos.
Mēs esam stipra un bagāta tauta, jo par spīti visam sevī rodam spēku dziedāt un dejot tad, kad patiesībā gribas raudāt, bet tad, kad raudam, asaras paliek citu skatieniem apslēptas.
