Jānis Paipals: “Ja man būtu iespēja nestrādāt un tikai trenēties un man par to vēl maksātu, iespējams, arī mani rezultāti būtu labāki.”
Mūsu novada sportists Jānis Paipals trešdien atgriezās mājās no Vankūveras, kur startēja savās pirmajās Olimpiskajās spēlēs. Šobrīd viņš vēl jūtas noguris, taču priecīgs, ka ir mājās.
– Kādas emocijas ir pēc Olimpiskajām spēlēm?
– Man nezin kāpēc tur nepatika. Kad pirms tam runājām ar treneri Juri Ģērmani, likās – o, jā, braukšu uz Olimpiādi, nu tik būs! Bet, kad biju tur, tad šī noskaņojuma nemaz nebija. Kopumā jau, protams, bija viss kārtībā. Es tiecos uz to un izbaudīju. Vai es vēlreiz gribētu piedalīties? Ne jau Olimpiādes dēļ, bet pats sevis dēļ es domāju, ka gatavošos uz Olimpiādi Sočos. Nākamgad, savukārt, braukšu uz Pasaules čempionātu, taču startēšu tikai sprintā. Laikam pāriešu uz sprintu, jo kopš Soltleiksitijas ir ļoti audzis līmenis. Ja J.Ģērmanis bija 49.vietā ar 66 FIS punktiem, tad tagad, lai iekļūtu piecdesmitniekā, vajag 30 FIS punktus. Sportistam, kurš ierindojas 30.vietā, ir 16,9 FIS punkti. Juris man saka: ja tev ir kaut vai 40 FIS punkti, tu neesi nekas, cīnies par 50.vietu. Es paliku 72.vietā. Līmenis ir tiešām ļoti audzis.
– Kāpēc šis līmenis, tavuprāt, ir tik ļoti audzis?
Es domāju, ka tas ir atkarīgs tikai no medicīnas. Cits tas nekas nevar būt. Lielajām valstīm, kam ir pietiekami daudz naudas, uz to strādā veselas brigādes. Izdomā atkal kaut ko jaunu un jaunu. Taču sportistus, domāju, ka gandrīz visus pārbaudīja uz dopingu. Mums stāstīja, ka ir arī bijuši pozitīvi analīžu rezultāti, taču pagaidām tas vēl netiek atklāts. Tas tiks atklāts pēc Olimpiādes, un tad jau varbūt kādam būs jāšķiras no medaļas. Es domāju, visdrīzāk šie pozitīvie analīžu rezultāti būs tieši starp biatlonistiem un slēpotājiem. Citiem sportistiem jau diez vai tas ir vajadzīgs.
– Vai pats esi apmierināts ar saviem rezultātiem?
– Mans mērķis bija pārspēt J.Ģērmaņa 49.vietu, to neizdevās izpildīt, tāpēc neesmu apmierināts, taču kopumā es nostartēju savā līmenī, pat varbūt nedaudz labāk. Piemēram, “Skandināvu kausā” izskriet konkrētus punktus ir krietni vieglāk nekā Pasaules čempionātā, nerunājot nemaz par Olimpiādi. Treneris jau man teica – ja būtu nobraucis 20 sekundes ātrāk, būtu ļoti labi, taču diemžēl man kaut kas nebija kārtībā ar kājām. Tas droši vien bija no ļoti garā pārlidojuma. Masieris centās un masēja, bet – nekā. Man priekšā bija dānis, kuram bija 91 FIS punkts (man ir 98 punkti), es viņu noķēru pusminūtes laikā, bet garām netiku. Beigās pēdējā kilometrā kājas atlaida, bet ar to nepietika.
Taču kopumā ir jāsaka – ko es varēju, to izdarīju. Arī J.Ģērmanis teica, ka tagad sasniegt 49.vietu vairs nav reāli. Viņš Soltleiksitijas Olimpiskajās spēlēs uzvarētājam zaudēja par divām sekundēm vairāk nekā es. Viņš bija 49.vietā, es tagad – 72.vietā.
Sprinta sacensībās es piedalījos otro reizi mūžā. Pirmo reizi startēju Igaunijā pirms trim gadiem – tur man bija 220 punkti, tagad 150 punkti, tātad rezultāts ir izaudzis, taču mums līmenis nav tik augsts. Duatlonā (15 km+15 km), savukārt, jau pirms sacensībām baidījos no siltajiem laika apstākļiem. Saulē bija plus 16 grādi, ēnā – plus 9 grādi. Trase bija ūdenī – televīzijā jau to nevarēja redzēt, bet, kā pirmais bars pāri pārgāja un izārdīja trasi, tā man vairs vienkārši neslīdēja. Ja ārā būtu kādi mīnus 10 grādi, es, iespējams, līderiem būtu zaudējis tikai kādas 2 minūtes un viņi mani nemaz nenoķertu. Igaunis Aivars Rēhemā, kurš pasaulē cīnās par piecpadsmitnieku, arī gandrīz tika noķerts par apli. Te var redzēt, kāds ir līmenis. Viņam vidējie FIS punkti ir 15. Taču noķēra, tātad noķēra, neko neizdarīsi.
Lietuviešu treneri, piemēram, savus sportistus nemaz nepieteica šīm sacensībām, jo šādā laikā vispār ir neiespējami kaut ko paveikt, ja nevari turēt līdzi līderiem. Ja būtu kārtīgi snidzis, man būtu bijis daudz vieglāk – līderi jau būtu priekšā noslidinājuši trasi. Šajā sporta veidā mēs esam diezgan lielā mērā atkarīgi arī no laika apstākļiem.
(Vairāk lasiet 27.februāra “Dzirkstelē” vai par maksu šeit)
