Mēs, tie, kuri savā dzīvē, paldies Dievam, esam tālu no kriminālās pasaules, ikdienā nemēdzam diez ko iedziļināties tādos jēdzienos kā “noziegums” un “sods”. Raksts par cietsirdību pret bērniem piespieda aizdomāties tieši par to – par noziegumu. Vai vardarbība pret bērniem nav viens no smagākajiem noziegumiem?
Šausmas! Asinis stindzinošs notikums! Tik saudzējošs sods! Lūk, kādi “varoņi”. Paši savu vainu atzinuši, kāda laba māmiņa. Pēdējos grūtniecības mēnešos strādājusi, pelnījusi naudiņu. Vai bērniem? Reizēm tik nesaprotami ir notiesājošie spriedumi. Tik bezspēcīga tiesu vara, likumi. Redziet, viņš tāpat nepildīs. Nekad nav strādājis. Absurds… Vecmāmiņa, briesmone – aizbildne. Tādus tikai cietumā par biedinājumu citiem. Vai izsūtīt tur, kur gaiļi nedzied. Lai sūri, grūti pelna naudu, ko maksāt bērnu audžuģimenei.
Lieliski! Iedzīvojušies uz bērnu pabalstu naudiņas. Bērni pa kājām nemaisās. Nodokļu maksātājiem jāuztur tādu parazītu bērni. Kur vēl labāk. Nesaprotu, kā var piešķirt aizbildņa tiesības cilvēkam, kurš dzīvo vienā mājā un saņem pabalstus? Ģimene pagastā ir uzskaitē kā nelabvēlīga. Divreiz atņemtas tiesības uz bērnu aprūpi. Nekādas kontroles. Skaidri redzams, kā savus darba pienākumus veic bāriņtiesas darbinieki. Kundzēm grūti izkāpt no mašīnas un ieiet mājā. Ja varētu mājā iebraukt ar mašīnu, tad varbūt būtu pamanījušas bērnu moku kambari. Tādus darbiniekus vajadzētu ar koku padzīt.
Ja tiesa nepiemēroja sodu viņām, tad gribētu dzirdēt novada domes rīcību par atbilstību amatam, algas samazinājumu. Smieklīgi ir bāriņtiesas pārstāves izteikumi par bērnu atdošanu ģimenē pēc gada. Vai viņa cer, ka notiks tā, kā filmās vai grāmatās ar laimīgām beigām?
Gribētu pajautāt kundzēm – vai viņām ir bērni?
Nebeidzu brīnīties. Parasti vecmāmiņa, vectētiņš ir bērnu vislabākie draugi. Neliedz palīdzību, padomu, palasa pasakas. Šajā gadījumā vecmāmiņa ir ļaunuma iemiesojums. Tērējusi nodokļu maksātāju naudu. Pie mums mēdz tā notikt. Neizvērtē pabalstu piešķiršanu pēc būtības. Bieži pie pabalstiem tiek tie, kuri negrib strādāt, bet grib jautri vadīt dzīvi. Skaļāk prasīt, draudēt. Tādiem atmaksā pakalpojumus slimnīcai, zālēm utt. Tie, kas ar mazumiņu iztiek, čakli strādā, aprūpē bērnus, mazāk arī tiek atbalstīti.
Atbilde – jums taču viss kārtībā.
Rakstu šo vēstuli, un man acu priekšā šī ir trijotne. Kā viņi var dzīvot ar tik netīru sirdsapziņu (ja tāda ir)? Ikdienā dzīvot paziņu vidū, satikties ar kaimiņiem. Rets gadījums, ka visi trīs bez cilvēcības pazīmēm.
Gribētu jautāt vecmāmiņai – vai viņa savus bērnus arī audzināja kā mājlopus? Reizēm ienesa kaut ko ēdamu?
Māmiņ, vai tu mūs mīli? Ko mēs tik šausmīgu esam izdarījuši? Mūs sit, noniecina, tur badā un aukstumā paši tuvākie cilvēki. Mēs nākam no mīlestības. Palīdzam ieaudzināt mīlestību kā gaišas un tīras, nevis dubļainas jūtas. Vēlam bērnam tikai to labāko vien, tikai to gludāko gājumu dzīvē. Par kādām jūtām var runāt šajā gadījumā? Bērnus audzina ar siksnas, dūru, žagaru palīdzību. Spīdzina. Te liels akmens jāmet sociālā dienesta lauciņā. Viņas apsekošanas aktus uzrakstīja, neveicot pārbaudes.
Nesaprotu, kāpēc “Dzirkstelē” nebija minēts pagasts. Lielajos laikrakstos izlasīju, ka rankā. Pēc manām domām vajadzētu visos iespējamos veidos reklamēt šo briesmoņu ģimeni. Teiksiet, cilvēktiesību pārkāpums. Pret bērniem nebija cilvēktiesību pārkāpums? Vai bērni nav cilvēki? Cienījamie rancēnieši un arī mediķi, vai tiešām neviens neko nemanīja un nezināja, vai arī…
Skolās notiek vardarbība, bērni izdara pašnāvības, bet neviens neko nav manījis…
