Tos mēdz dēvēt arī par krievu vai padomju svētkiem. Nepiekrītu – cik vien atceros, šī diena tika svinēta kā Starptautiskā Sieviešu diena. Kādreiz tā bija arī brīvdiena. Tikai mūsu valdībai liekas, ka latvieši svin par daudz, tāpēc šī diena kalendārā vairs nav sarkanā krāsā. Bet tas gadu no gada nav mazinājis ziedu pirkšanas drudzi 8.martā. Puķu veikaliem šie svētki vienmēr ir bijuši īsts pļaujas laiks.
Rīgas mērs Nils Ušakovs uzdevis attiecīgajam departamentam 8.martam izrotāt galvaspilsētu, jo Saeima Starptautisko Sieviešu dienu atzinusi par atzīmējamu dienu. Rīgas ielās jau parādījušies koši apsveikumu plakāti. Vai tiešām šajos krīzes laikos šim nolūkam piešķirtajiem 3400 latiem nevar atrast jēdzīgāku pielietojumu?
Varbūt labāk būtu nevis pušķojuši Rīgu, bet gan vienreiz par visām reizēm 8.martam atgriezuši svētku dienas statusu, jo tāpat to svinējuši, svin un svinēs. Un ne jau plakātveida apsveikumi galvaspilsētas ielās tos padarīs priecīgākus. Vai turpināsim tos svinēt aiz aizslēgtām durvīm un tēlosim, ka to nedarām? Ir arī teiciens, ka svētku nekad nav par daudz. Mīļa cilvēka smaids, rokas spiediens un kaut sīks pavasara ziediņš arī ir daudz. Arī šie it kā šķietamie sīkumi var vismaz uz mirkli likt aizmirst dzīves likstas. Un tas nemaksā dārgi.
Mainās paaudzes un kopā ar tām arī svētki. Bet ir arī tādi, ko nespēj izdzēst nekas. Tie vienkārši bijuši, ir un būs. Bez jebkādas politiskās nokrāsas.
