Dace Baltiņa: “Kāpēc valsts man liek justies kā vientuļajai mātei!?”
Mamma – tā savu profesiju vienā vārdā raksturo Dace Baltiņa. Viņa pārstāv vienu no pavisam desmit audžuģimenēm Gulbenes novadā. Dace nešķiro savus un audžubērnus, jo visi viņu sauc par mammu un Daces vīru Ilvaru par tēti. Jau piecus gadus šī ir audžuģimene. Pašai Dacei liekas, ka daudz daudz ilgāk – veselu mūžību. “Dzirksteles” saruna ar viņu notiek brīdī, kad Dace var runāt tikai čukstus, jo no stresa viņa uz laiku ir zaudējusi balsi.
Kas šodien noticis ar tavu balsi?
Vienam audžubērnam radās veselības problēmas, lietojot Rīgas ārsta izrakstītās nervu zāles, kas izrādījušās nepiemērotas, radās blakus efekts. Bērns kļuva agresīvs. Viņš ļoti cieš. Vajag citas zāles. Tās tiks atrastas, bet šajā brīdī ir smagi, jo gribas palīdzēt un to izdarīt ir grūti. Bet puika man pasaka: “Tu man esi pati labākā mamma!” Un es zinu, ka tas ir teikts no sirds. No uztraukuma esmu pazaudējusi balsi. Nekas. Tā atgriezīsies, varbūt jau vakarā. Man allaž tā gadās, ja ir kāds pārdzīvojums. Piemēram, ja no ģimenes tiek paņemts projām kāds no maniem audžubērniem.
Kas tevi iepriecina šajos grūtajos laikos?
Tas, ka sabiedrībā ir mainījies viedoklis par audžuģimenēm. To jūtam! Neviens vairs uz mums neskatās kā uz jocīgajiem. Aizvien vairāk ir draugu, kas piedāvā palīdzību.
Ļoti palīdz draudzība ar pārējām audžuģimenēm novadā. Mēs sazvanāmies, mēs regulāri tiekamies reizi mēnesī. Bez tā es nevarētu iztikt! Kopā apspriežam problēmas bez bērnu klātbūtnes, viņiem tikmēr ir nodrošinātas citas aukles. Ļoti svarīgi ir kopīgie pasākumi. Piemēram, audžuģimeņu kopīgie Ziemassvētki Valmierā, kurus mums uzdāvināja novada dome. Ceram, ka vasarā pašvaldība parūpēsies, lai varam piedalīties ar Latvijas audžuģimeņu salidojumā. Mēs noteikti gribēsim braukt!
Ko tu gaidi no valsts?
Kāpēc valsts man liek justies kā vientuļajai mātei? Es gribētu, lai mana ģimene ikdienā būtu kopā, lai visiem būtu darbs tepat, savā novadā. Tas nav normāli, ka manam vīram šāda iespēja ir liegta. Tētim vakaros ir jābūt mājās pie savas ģimenes! Lielās ģimenēs mammas ir stipras, bet mums ir vajadzīgs blakus vīrieša drošais plecs. Citādi var pietrūkt spēka. Vēl es gribētu, lai valsts par mani maksātu sociālo nodokli, jo audžumammām faktiski nav nekādu sociālo garantiju. Ar bažām domāju par vecumdienām, jo sev pensiju es neesmu nopelnījusi. Man nav atvaļinājumu. Man nav slimības lapu. Faktiski gribētu, lai man kā audžumātei tas būtu algots darbs. Pagaidām pati par sevi nevaru atļauties nomaksāt sociālo nodokli, ienākumi nav tik lieli. Saņemu tikai sociālo pabalstu par audžu ģimenes pienākumu pildīšanu.
Tu teici, ka tētis tagad visbiežāk bērnu audzina pa telefonu.
Jā, tā ir. Šodien pat bija situācija, kad vajadzēja, lai tētis bērniem pasaka savu vārdu, jo citādi mazie nevarēja nomierināties. Kā puikas parunāja ar tēti pa telefonu, tā uzreiz mājās bija miers. Tētis viņiem pasaka, ka mamma ir jāklausa. Un klausa arī! Bērni zina, ka mamma ir mamma. Reizēm viņiem vajag dzirdēt vīrieša stingro balsi un loģiskos argumentus.
Es priecātos, ja vīrs ikdienā katru vakaru pēc darba atgrieztos mājās, jo bērniem ļoti vajag tēti. Taču pašlaik tas nav iespējams. Vīru darba meklējumi aizveduši uz Cēsīm. Tāpēc viņš mums tagad ir “tētis pa telefonu”. Arī pārējie manas mājas pieaugušie vīrieši ir devušiem projām. Viens dēls pašlaik strādā Anglijā, otrs arī pārtraucis studijas un vienu nedēļu brauc strādā, otru ir mājās. Savā novadā darbu viņiem neatrast. Toties labi palīgi man ir lielās meitas un divi dēli, kas mācās pamatskolā.
(Vairāk lasiet 6.marta “Dzirkstelē” vai portālā par maksu šeit)
