Izlasot studenta Andra Grīnberga pārdomas “Gaismas pils projekts tikai Antiņiem un Saulcerītēm?” (http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andris-grinbergs-gaismas-pils-projekts-tikai-antiniem-un-saulceritem.d?id=30360007), man radās dažas pārdomas par šo tēmu. Es neesmu kompetents, lai spriestu par to, cik bibliotēka būs nozīmīgs atbalsts studentu darbā, taču esmu būvinženieris, lai arī pensionēts, un man ir šis tas sakāms par to, kādā stilā valsts šobrīd ceļ savus lielos projektus. Mans darba stāžs būvniecības nozarē ir 40 gadi un padomju laikos piedalījos Rīgas attīstības projektu izstrādē (tai skaitā Rīgas metro).
Esmu neizpratnē par to, kādā veidā šobrīd tiek organizēti un attīstīti lielie valsts būvprojekti. Nupat tas viss sāk atgādināt padomju laiku darba stilu, kad visu stiepa garumā, nedomājot par ieguldīto līdzekļu atdevi.
Par Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku aktīvi runā jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Izskatās, ka runāšana mūsu valsts vadītājiem ir vienīgais, kas labi padodas, bet ar izpratni par būvniecības procesu viņiem ir pavisam švaki. Īpaši tagad, kad valstij būtu jārūpējas, lai katrs ieguldītais santīms nestu atdevi, viņi atļaujas jau pāris mēnešus runāt, kad tad pabeigsim – tagad un lētāk vai vēlāk un dārgāk.
Es paskaidrošu – šādu projektu izstrādē viens no galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt celtniecības procesa nepārtrauktību, to zina katrs, kas strādājis būvniecībā. Vai valsts vīri apjēdz, ka šādas cenas gan darbaspēkam, gan materiāliem nebūs vairs tuvāko pārdesmit gadu laikā? Vai viņi saprot, cik valstij izmaksā viena autokrāna dīkstāve būvlaukumā (un tādi tur ir kādi trīs vai četri)? Vai viņi saprot, cik bez jēgas tiek tērēti resursi, lai varētu objektu aizsargāt no ārējās vides ietekmes, ja reiz tas „jāstiepj garumā”? Vai viņi saprot, cik objekts patērēs resursus, lai tikai pats sevi uzturētu samazināta celtniecības tempa laikā?
Labi atceros, kā būvdarbus vadīja padomju laikos, kad naudai nebija vērtības un vienu objektu cēla 15 un vairāk gadus, daudz neuztraucoties par rezultātu. Domāju, ka daudzi tā laika cilvēki man piekritīs, ka nereti būvniecības procesu organizēšana vairāk izskatījās pēc anekdotes.
Tas, ko valsts šobrīd dara ar jauno bibliotēku, līdzinās tieši šai anekdotei. Vienīgi žēl, ka valstsvīri izdomājuši „pajokot” Latvijai tik smagā laikā. Tas ir noziegums pret valsti un tās iedzīvotājiem – tā vietā, lai pēc iespējas nodrošinātu valsts naudas lietderīgu izmantošanu, viņi sāk plānot sadārdzinājumu, ko nākotnē izraisīs celtniecības tempu samazināšana.
Vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka var atļauties vēl piemaksāt par šo projektu? Labprāt dzirdētu atbildi no mūsu finanšu un ekonomikas ministriem.
