Pamājis ardievas saviem mīļajiem, viņš devās prom. Ceļš viņu ved prom uz svešu zemi, jo citas izejas vairs nav – ir jādodas pelnīt nauda, lai ģimenei būtu, par ko samaksāt komunālos maksājumus, kredītu un nopirkt pārtiku.
Šis ir kārtējais stāsts par jaunu ģimeni ar mazu bērniņu, kas vēl pirms kāda laika cerēja, ka šeit, Latvijā, būs gan darbs, gan arī iespēja nopelnīt naudu un izdzīvot. Kad ģimene tika dibināta, viņi aizņēmās bankā naudu, lai iegādātos savu vienīgo mājokli, bet tad jau viss vēl bija normāli – bija darbs un neviens nedomāja, ka varētu pienākt brīdis, kad būs krietni jāapsver, vai samaksāt kādu latu par komunālajiem maksājumiem vai atstāt šo naudu tik nepieciešamajiem ikdienas pirkumiem. Lai arī cik grūti nebūtu atstāt ģimeni un mājas, cerība par vismaz nedaudz labāku situāciju ģimenes budžetā lika izšķirties par šo nepatīkamo soli.
Man ir ļoti skumji, ka ļoti daudzu manu paziņu ģimenēs jau ir izšķīrušies par šādiem soļiem, vēl vairāki šo iespēju apsver kā rezerves variantu. Un nav šie cilvēki vieglas dzīves tīkotāji un sliņķi, kas pat necenšas šeit atrast darbu – ir izmēģinātas dažādas iespējas, bet cik tad ilgi cerēsi uz labākiem laikiem?
Viena sabiedrības daļa nosoda šos aizbraucējus, citi atbalsta, bet kāda tad ir tā pareizā taisnība? Neviens jau aiz laba prāta neatstātu savu dzimteni, mājas, vietu, kur ir labi. Ja jau šeit būtu labi, cilvēki no šejienes prom nebrauktu. Šie cilvēki uzskata, ka tas šobrīd ir pareizākais lēmums, un mums nevienam nav ļauts viņus nosodīt, jo mēs katrs esam pats savas dzīves noteicējs un plānotājs.